Katrīna ļoti mīlēja savu vīru, un tāpēc vienmēr ticēja katram viņa vārdam. Reiz pie viņiem ciemos iebrauca Katrīnas draudzene. Viņas jau ilgu laiku gatavojās pasēdēt kopā un papļāpāt. Vitālijs un Katrīna nesen pabeidza remontu, tāpēc Katrīna vēlējās palielīties un turklāt iepazīstināt savu vīru ar savu labāko draudzeni.
Ļena ienāca, apsveicinājās ar visiem. Drīz vien Katrīna gāja iepazīstināt viņu ar savu vīru.
– Sveiks, Vitālij! – Ļena smaidīdama teica.
– Labdien, Ļena! – Vitālijs kautrīgi atbildēja.
Katrīna pamanīja, ka starp abiem iestājās dažu sekunžu klusuma brīdis, tomēr viņa tam nepievērsa uzmanību. Katrīna abus aicināja pie galda.
Viņi apsēdās pie galda, sagrieza kūku un visu vakaru pļāpāja. Vitālijs centās pēc iespējas vairāk uzmanības veltīt savai sievai, jo viņa pirms Ļenas ierašanās viņam lika izturēties pret viņu pēc iespējams labāk. Domājams, ka gribēja draudzenes acīs atstāt labu iespaidu. Kopumā viņi izskatījās kā veselīga un laimīga ģimene.
Bija jau vēls vakars. Ļena gatavojās doties prom, kad pēkšņi Vitālijs nolēma pavadīt viņu mājās vai izsaukt vismaz viņai taksometru.
– Ļena, tik vēlu tu nevari viena staigāt! Aizvedīsim tevi mājās vai vismaz izsauksim taksometru.
– Nu ko tu, nevajag! Es tikšu mājās pati.
– Tik skaistai sievietei nevajag staigāt vienai tik vēlā vakara stundā. – Vitālijs smaidīdams teica.
No Katrīnas sejas bija redzams, ka šie notikumi viņai nepatīk. Savā ziņā viņa kļuva greizsirdīga uz savu vīru, ka viņš pievērš tik lielu uzmanību citai sievietei, taču, visticamāk, tas bija tikai draudzīgs atbalsts, tas arī viss – viņa sevi mierināja.
Viņi pavadīja Ļenu un devās atpakaļ mājās.
– Vitālij, kāpēc nolēmi viņu pavadīt mājās? Viņa nedzīvo tik tālu, tikai 15 minūšu gājienā.
– Es nezinu. Viņa ir tava draudzene, bet kāpēc nesatiekaties biežāk? Pasauc viņu biežāk ciemos, jums nebūs garlaicīgi, kamēr es esmu darbā.
Katrīna izkusa no šādiem vārdiem. Viņai šķita, ka viņš par viņu tik ļoti rūpējas, tāpēc viņas mīlestība kļuva vēl spēcīgāka pret viņu. Nākamās nedēļas laikā Vitālijs vēl biežāk sāka kavēties darbā. Otrdien un ceturtdien viņam pat vajadzēja piezvanīt Katrīnai un lūgt piedošanu, jo mājās būs tikai pēc pusnakts.
Nākamajā rītā viņa pamodās dzīvoklī viena. Vitālija mājās nebija. Nebija nevienas neatbildētas ziņas, nevienas SMS no viņa. Pēdējo reizi viņš apmeklēja sociālos tīklus vakar vakarā, uzreiz pēc tam, kad viņai piezvanīja.
Katrīna bija mazliet nobijusies par viņu, nekad nevar zināt, kas noticis. Sāka zvanīt uz viņa numuru, bet abonents neatbildēja. Tad viņa nezināja, ko darīt. Paldies Dievam, viņai bija nodaļas vadītājas numurs, kurā Vitālijs strādāja.
– Labdien, Stepans Nikolajevič, šī ir Vitālija Andrejeviča sieva.
– Jā, sveiki!
– Vai varat pateikt, mans vīrs ir darbā?
– Nē. Es labprāt jums pajautātu kur viņš kavējās. Viņš neatbild uz zvaniem.
– Šeit man ir tāda pati situācija – dalījās Katrīna.
– Protams, es neko sliktu par viņu pateikt gan nevaru, Viņš visu nākamā mēneša plānu izpildīja jau iepriekš, tāpēc man nav pretenziju pret viņu, bet viņš mani vismaz pabrīdinātu.
– Atvainojiet, bet vai varat pateikt, cikos viņš vakar aizgāja no darba? Viņš man tikai pateica, ka naktī dosies prom, piezvanīja man 21.00.
– Nē, nē. Vakar viņš izgāja no darba ap pulksten 15:00. Viņš atnāca pie manis, atnesa visu dokumentāciju un teica, ka ir paveicis visus darbus, tāpēc agrāk dosies mājās.
Katrīna nolika klausuli un nesaprata, ko darīt. Viņas vīrs piezvanīja 21:00 un teica, ka viņš joprojām ir darbā, bet no turienes aizgāja 15:00. Kas notiek… Viņa asarās skrēja pie Ļenas, pie savas draudzenes, lai saņemtu atbalstu. Viņa cerēja, ka viņa palīdzēs un pateiks, kā rīkoties šajā situācijā.
Viņa klauvēja Ļenai pie durvīm un viņa tās atvēra.
– Katrīna? Ļena pārsteigta jautāja.
– Čau – Katrīna ieskrēja dzīvoklī bez uzaicinājuma. Ļena redzēja viņai asaras acīs.
– Kas notika? Draudzene bailēs jautāja.
– Mans vīrs, Vitālij, es nezinu, viņš pazuda. Iesim iekšā, lūdzu, man vajag palīdzību.
Tajā brīdī viņa sāka vilkt nost kurpes un tiklīdz spēra soli uz priekšu nejauši paklupa pār zābaku un paskatījās uz leju. Uz grīdas bija Vitālija kurpes, kurās viņš vakar devās uz darbu. Katrīna stāvēja šokā, viņa paskatījās uz Ļenas seju un redzēja tur vilšanos.
– Piedod, tā nav mana vaina. Viņš pie visa vainīgs. Viņš pats vakar atnāca pie manis, teica, ka tu viņu esi izdzinusi no mājas. Mums nekā nopietna nav, tikai izklaide. – Ļena stostījās.
Katrīna neko neteica. Tajā brīdī viņa visu saprata. Tagad viņa saprata, kāpēc viņas vīrietis kavējas darbā, kāpēc viņš viņai piezvanīja un teica, ka ieradīsies vēlu. Tajā dienā visa šīs pasaules laime kaut kur pazuda..
[…] […]