"Vīrietis uzcēla divas absolūti identiskas mājas, bet ne sev un ne pārdošanai"; Es uzzināju viņu stāstu un pat jutos skumji

Ja jūs domājāt, ka raksta tēma ir māju celtniecība, tad jūs esat nepareizā vietā. Šīs mājas ir tieši saistītas ar bērnu audzināšanu. Interesanti?

Es dzīvoju 15 gadus ciematā, kurā dzīvoja ne vairāk kā 2000 cilvēku. Protams, visi viens otru pazina. Un, ja jūs kādu nepazīstat, jums noteikti par viņu pastāstīs visu.

Ir pagājuši 13 gadi, kopš pārcēlos uz dzīvi pilsētā, un svarīga informācijas plūsma tika pārtraukta. Es vairs nezinu, kurš kuru un kuru dzemdēja, kurš no kura izšķīrās, kurš kuru sūtīja un kurš ko nopirka. Mana “Māja 2” ir beigusies. Dzīve ir kļuvusi vieglāka.

Ciematā ir radinieki. Tie, kuriem patīk “māja 2”. Onkuļi, tantes, brāļi un māsas, brāļadēli un citi, kurus es nezinu, kā saukt. Man nepadodas dzimtas koka veidošana. Zinu tikai to, ka lielākā daļa ciemata tā vai citādi pieder man.

Pirms pāris dienām saņēmu negaidītu zvanu:

– Vai vari mūs paņemt no ciema? Mamma jautāja.

Man šobrīd ļoti nepieciešama braukšanas prakse, tāpēc bez vilcināšanās piekritu nobraukt pāris simtus kilometru.

Lasi vēl: Ģimene atpūtās un smējās, taču pēc brīža notika kaut kas patiešām briesmīgs! Šis mainīja viņu dzīvi uz visiem laikiem

Viņš paņēma līdzi sievu un meitu. Cerēju, ka Poļina izskraidīs pa pļavu svaigā gaisā, aplūkos dažādas dzīvas radības un pat ieraudzīs savu vecvecmāmiņu. Laikapstākļi neizdevās. Briesmīgais vējš un aukstums piespieda mūs palikt mājās un ēst pīrāgus. Pīrāgi, starp citu, vecvecmāmiņas ir lieliski! Vari nokost mēli!

Ap māju bija pāris darbiņi. Un šim nolūkam bija jādodas uz tuvāko datortehnikas veikalu.