Vectēvs bija jau pensijā. Katrīna turpināja pie viņa braukt ciemos un viņai netraucēja, ka viņa vairs nebija maza meitene, bet gan jau pusaudze. Viņai tik un tā bija pie viņa jautri. Oļegs devās uz pastu pakaļ pensijai.
Viņš vienmēr līdzi ņēma ieroci, jo ciemats bija mazs un bandītu bija ļoti daudz. Un ierocis vienmēr bija viņam blakus, jo nekad nevar zināt, kā rīkosies vilki, jo Oļegs bija pārliecināts, ka vilki viņu novēro.
Nekas neliecināja par nelaimi tomēr tā sekoja. Oļegs iegāja mājā un pēkšņi pie viņa ielauzās divi vīrieši maskās un ar ieroci. Vectēvs saprata, ka viņi gribēs viņa pensiju. Oļegs teica bandītiem, ka visu pensiju atdos, tikai lai palaiž mazmeitu prom, taču bandītiem bija citi plāni…
Tālāk viss sekoja strauji
Bandīti sagrāba meiteni un vilka ārā uz izeju. Meitene redzot, kā vectēvs dod viņai zīmi, lai bēgtu, izrāvās un metās bēgt uz mežu. Vīrieši viņai sekoja.
Meitene nespēja tik ātri paskriet un drīz vien bandīti viņu panāca. Bet tavu brīnumi, pēkšņi parādījās vilku bars un ieraugot vilkus, bandīti paši metās bēgt. Meitene stāvēja kā sastingusi un nesaprata kā reaģēt.
Lasi vēl: Šo pirms miega dara TIKAI laimīgi pāri. Pajutā sev – vai jūs esat laimīgi?
Vilki meiteni neaiztika un lēnām soļoja prom. Katrīna tikai vēlāk saprata, ka varbūt tajā vilku barā bija tas pats mazais vilcēns, kuru reiz viņa izglāba. Mazmeita metās atpakaļ uz māju pie vectēva un ieraudzīja viņu asiņainu un ievainotu, tomēr par spīti tam vectēvs jau bija uzsaucis policiju.
Drīz vien policija ieradās un tās pašas dienas vakarā abi bandīti tika notverti. Stāsts beidzās laimīgi, tomēr nevar zināt, kā tas būtu beidzies, ja neuzrastos vilki. Lai arī šis izklausās pēc neticama stāsta, tomēr ne vienmēr ieraugot savvaļas dzīvnieku, tas vēlēsies tev uzbrukt.
[…] Vīrieši klusi iegāja vectēva mājā un ar varu aizvilka uz mežu viņa mazmeitu. Grūti iedomāt… […]