Pagāja vēl pieci gadi…
“Kā man viņa ir piegriezusies! Vispār negribas iet mājās!” nodomāja Aleksejs, apsēžoties parkā uz soliņa.
Tad viņš pēkšņi pamanīja parkā skrienam divus dvīņus. Tik smieklīgi, dzīvespriecīgi, bezrūpīgi. Te pēkšņi viņš atcerējās par Marinu, viņas kluso balsi, viņas smaidu, to, cik labi viņiem bija kopā, kā arī to, ka viņš viņu pameta… Tolaik viņš nobījās: atbildība, laulība, bērni… Viņam tik ļoti bija bail zaudēt savu brīvību, bet tagad… Tagad viņš būtu gatavs atdot visu, lai būtu kopā ar viņu. Kā gan dzīvo viņa bērns, kuram jau ir 5 gadi…
“Mammu!”, ar šādiem vārdiem dvīņi metās skriet pretī savai mammai. Tad viņš ieraudzīja viņu…
“Marina!”, iesaucās Aleksejs, “Sveika!”
“Sveiks!”
“Tie ir mani bērni?”
“Vai tad?”
Te pēkšņi bērni iekliedzās “Tēti!” un aizskrēja vīrieša virzienā. Te pēkšņi Aleksejs sajuta tik patīkamu siltumu sirdī, taču bērni paskrēja viņam garām un aizskrēja pretī citam vīrietim, no sirds viņu apskaujot. Vīrietis panāca tuvāk.
Lasi vēl: Ņemot vērā zodi-aku, tad šīs personas savā starpā nekad nespēs ”uzšķilt” dzirkstelīti un ar laiku attiecības izbeigsies
“Dārgā, kas šis ir par kungu?” viņš vaicāja savai sievai.
“Nezinu, viņš pajautāja, kur te ir tuvākais veikals,” pārliecināti atbildēja Marina.
Pasakot šos vārdus, viņa paņēma vīru aiz rokas, pagriezās un aizgāja.
“Onkulīt, veikals atrodas tepat aiz stūra,” ejot prom ar mammu un tēti nokliedzās viens no dvīņiem.
Vīrieši, nekad neatsakieties no šedevriem, kurus jūs esat uztaisījuši! Tas būs jūsu dzīves vislielākais zaudējums!