''Vācies prom no šejienes, dzērāj!'', viņa kliedza uz opīti, bet kad es uzzināju visu stāstu, man asaras ritēja pār vaigiem

Šis stāsts no sākuma var likties nedaudz parasts, tomēr šī stāsta beigās ir grūti valdīt emocijas un asaras.

Bija agrs rīts. Šodien ir brīvdiena – 8. marts. Es pamodos no modinātāja, saģērbos un, cenšoties nevienu nepamodināt, izgāju uz ielas un devos uz tirgu. Tikko bija pienācis pavasaris un ziemas atbalsis vēl virmoja gaisā, aukstais vējš centās iekļūt zem jakas.

Es gribēju nopirkt tieši pavasara ziedus, nevis banālas rozes, bet mimozas vai tulpes, jo pavasaris ir svētki. Pirms ienākšanas tirgū bija liels mimozu grozs. Tas ir tas, kas nepieciešams.

– Kur ir pārdevējs? – es sacīju, drebēdams no aukstuma.

– Viņa aizgāja un ieradīsies pēc 5 minūtēm, atbildēja sieviete, kura blakus pārdeva augļus.

Es gāju prom un aizdedzināju cigareti. Doma par to, kā manas meitenes (sieva un meita) būs laimīgas, saņemot ziedus, lika man pasmaidīt. Un tajā brīdī es pamanīju veco vīru.

Kaut kas mani piesaistīja viņa izskatā, varbūt viņa vecmodīgais un lāpītais apmetnis. Tas bija pārklāts ar plāksteriem, bet bija tīrs. Bikses arī bija ļoti vecas, taču uz tām bija gludinātas perfektas buktes. Zābaki ir tīri un pārklāti ar biezu apavu lakas kārtu, taču var redzēt, ka tie ir ļoti veci.

Lasi vēl: Šodien un rīt ilgi uzturoties ārā var sāpēt galva. Lūk, arī iemesls!

Viņā bija kaut kas..

Viņam bija vienkārša parastā veča seja, bet acīs bija redzams spēks un lepnums, diženums, neskatoties uz izskatu. Viņš drebēja aukstumā. No šī lepnā skatiena, neskatoties uz visiem apstākļiem, man kļuva viņa žēl. Viņā bija kaut kas… Kaut kas grūti aprakstāms vārdos.

Aukstais vējš turpināja pūst un es sāku salst, bet pārdevēja joprojām neatnāca. Es paskatījos uz veco vīru. Bija skaidrs, ka viņš nav alkoholiķis, bet vienkārši ļoti nabadzīgs un vecs vīrs. Tas bija cilvēks, kuru gandrīz sagrāva nabadzība, bet viņš turējās.