— Es stādījos priekšā kā sociālā darbiniece. Teicu, ka viņai pienākas piemaksa.
— 50 eiro, — Baiba pačukstēja.
— Sākumā bija piecdesmit. Tad simts. Cenas aug, jūs paši zināt, — es paraustīju plecus, it kā runa būtu par kartupeļu cenu. — Tagad 500. Tā ir liela daļa no manas pensijas. Pārējais — no garāžas un tas, ko izdodas ietaupīt.
— Mamm… — Kaspars aizsedza seju ar rokām. — Kāpēc tu klusēji? Piecpadsmit gadus. Mēs būtu palīdzējuši. Mēs būtu…
— Jūs būtu ko? — Es viņu asi pārtraucu. — Tu lepotos ar tēvu, uzzinot, ka viņš trīsdesmit gadus nav atcerējies tuvu cilvēku? Tu iemīlētu māsu, kuras eksistence svītrotu tavas atmiņas par laimīgo bērnību?
Es zināju atbildi. Neviens negrib tādu mantojumu
— Es sargāju tevi, dēls. Sargāju tavas atmiņas par tēvu. Un sargāju tavu ģimeni, Baiba. Lieki izdevumi, sveša bēda… Kam jums tas? Tā bija mana izvēle. Mana maksa par to, ka es savulaik neuzdevu liekus jautājumus. Par to, ka biju laimīga, kamēr tur…
Es nepabeidzu. Nevarēju turpināt, vārdi nenāca ārā.
Kaspars piecēlās. Piegāja pie palodzes, nostājās blakus. Mēs skatījāmies uz apsnigušo pagalmu, uz cilvēkiem, kuri steidzas mājās ar maisiņiem. Katram tur ir mandarīni, maize, piens. Un katram — kaut kas savs, slēpts no svešām acīm.
— Kā viņa dzīvo? — viņš jautāja, nepagriežoties.
— Palīdze nāk. Kaimiņiene ieskatās. Es apmaksāju, ko varu. Dzīvoklis viņai ir tīrs, bet remontu vajag. Sen vajag.
— Adrese?
Es pamāju uz kārbu uz galda. Tur, fotogrāfijas otrā pusē, bija uzrakstīta adrese. Rūpnīcas iela, 5. nams. Pilsētas mala, kur pat autobusi brauc reti.
Baiba piegāja pie galda, paņēma telefonu. Atbloķēja.
— Es neatcelšu automātisko maksājumu, — viņa stingri teica. — Maijas kundze, lai paliek. Tikai tagad tas nebūs no jūsu kartes.
Es gribēju iebilst, teikt, ka tikšu galā pati, kā tiku galā visus šos gadus. Bet paskatījos uz viņas seju — nopietnu, uzreiz pieaugušāku — un paklusēju. Lepnums ir labs, kad esi stiprs. Bet gudrība — tā ir māka pieņemt palīdzību, kad tā patiešām ir vajadzīga.
— Mēs brauksim pie viņas, — teica Kaspars. Tas nebija jautājums. — Brīvdienās.
— Viņa nezina, kas es esmu, — es brīdināju. — Viņai es esmu vienkārši Maija no sociālajiem, kura dažreiz piezvana, lai uzzinātu, kā klājas.
— Tātad iepazīsimies no jauna, — dēls pagriezās pret mani. Viņa skatienā vairs nebija tās bērnišķīgās bezrūpības. Tur bija pieaugusi, smaga apņēmība. — Paldies, mamm.
Trijatā vieglāk
Viņi aizgāja vēlu vakarā. Tēja tā arī palika neizdzerta. Es stāvēju pie loga un skatījos, kā viņi kāpj mašīnā. Kaspars atvēra durvis sievai, tad ilgi stāvēja, skatoties uz maniem logiem, pirms sēsties pie stūres. Sarkanās lukturu ugunis izgaisa sniegputenī. Es atgriezos virtuvē. Ieliku fotogrāfiju atpakaļ kārbā. Nomazgāju krūzes.
Uz sirds bija dīvaini. Ne tā, lai būtu viegli — smagums nekur nepazuda. Bet tas pārstāja spiest uz vieniem pleciem. Tagad mēs to nesām trijatā. Iezvanījās telefons. Vedekla.
— Maijas kundze, mēs te padomājām, — Baibas balss skanēja lietišķi, kā darbā. — Vai Mārai tur kāpņu telpā ir pacēlājs? Ja nav, būs jautājums jārisina. Kaspars jau skatās normatīvus. Un vēl… Jūs sestdien brauksiet ar mums? Tikai nesakiet “nē”. Lūdzu.
— Braukšu, Baiba. Kur tad es likšos.
Es nospiedu sarunas beigas un pirmo reizi vakara gaitā pasmaidīju. Vedekla man ir kā krams. Un tvēriens viņai ir dzelžains. Noteikti tiks galā. Bet es? Es vienkārši izdarīju to, kas man bija jādara. Saka, ka katrai ģimenei ir savi noslēpumi. Mans noslēpums šodien pārstāja būt noslēpums un kļuva vienkārši par dzīvi. Sarežģītu, bet godīgu.
Lai gan, ja godīgi, naudas mazliet žēl. Piecpadsmit gadi tomēr. Jokoju. Protams, jokoju. Nauda — tas ir papīrs. Bet sirdsapziņa — tā vai nu ir tīra, vai tās nav.
Vai jūs spētu piedot vīram, uzzinot ko tādu pēc daudziem gadiem? Un kā rīkotos manā vietā — pastāstītu dēlam uzreiz vai arī sargātu viņa mieru?
