Pēc šiem augiem nebrauca uz ārzemēm, nemaksāju dārgu naudu, bet savāca tepat mūsu dārzos, mežos un pļavās. Arī tagad mūsu laukos aug šie augi, bet mēs viņus nelietojam, neticam viņu “brīnumspēkam”, tāpēc sakām – tie ir vecu ļaužu māņi.
Pēdējā laikā gan ceļ gaismā novārtā palikušo veci tautas medicīnu. Daudzi augi, kurus ieteica mūsu vecmāmiņas pret dažādām kaitēm, tiek tagad ieteikti arī no medicīnas darbiniekiem. Un tagadējais modes kliedziens – zaļbarība un dažādas augļu un sakņu sulu kūres organisma iztīrīšanas nolūkos – mūsu vectēviem bija ļoti labi pazīstamas. Nevārītu augļu, sakņaugu un rupjas rudzu maizes lietošana mūsu senčiem bijusi parasta lieta.
Minēšu dažus cilvēka organismam noderīgus augus.

Ārstnieciskie augi:

 Pienenes

Viens no pirmajiem mūsu pavasara zaļumiem, kuru lapas iesaka veselīgiem un lētiem salātiem. Pieneņu sastāvā daudz cilvēka organismam noderīgo minerālvielu un vitamīnu. Bez tam, to rūgtās vielas ļoti labi iespaido kuņģa un žults sulas un veicina ēstgribu. Ievērojamais viduslaiku ārsts Paracelzijs ieteic pienenes kā ļoti labu līdzekli pret žultsakmeņiem, hemoroīdiem un vēnu pārkaļķošanos. Ķeizars Frīdrihs Lielais ar pieneņu salātiem sekmīgi ārstējis savu pneimoniju. Pienenes izmanto dažādu iekšķīgu vainu ārstēšanā.
Pieneņu lapas ir bagātīgs magnija un dzelzs avots, tās satur arī daudz kālija, kalcija un nātrija, kā arī A vitamīnu.
Pienene ir ļoti vērtīgs ārstniecības augs, kam ir izteikta žulti dzenoša un veidojoša iedarbība. Saknes vairāk ir žultsdzinējs, bet lapas – sekrēcijas stimulētājs. Tieši pieneņu saknes pulveris ievērojami samazina holesterīna līmeni asinīs, palīdzot cīnīties pret aterosklerozi. Tautas medicīnā pienenes preparātus galvenokārt lieto aknu slimības ārstēšanai, gremošanas stimulēšanai, kā arī aizcietējumu gadījumā. Lietojot saknes novārījumu vai sautējumu, uzlabojas ādas stāvoklis.
Pieneņu sula uzlabo gremošanas procesus, pazemina asinsspiedienu. Tā atbrīvo organismu no sārņiem. Pieneņu sula tīra asinis, palīdz pret alerģiju, furunkulozi, labvēlīgi ietekmē nieru un aknu, kā arī vairogdziedzera un aizkuņģa dziedzera darbību. Pieneņu sula ir viens no iedarbīgākajiem organismu spēcinošiem līdzekļiem, tā regulē skābju un sārmu līdzsvaru organismā, stiprina imūnsistēmu, palīdz mazasinības gadījumos, stiprina skeletu. Pieneņu sulu iesaka, slimojot ar cingu, atveseļojoties pēc insulta, kā arī vielmaiņas uzlabošanai. Sulu iesaka lietot, slimojot ar bronhītu, traheītu, saaukstēšanās slimībām. Tā uzlabo kuņģa – zarnu trakta darbību. Pieneņu sulu lieto kā palīglīdzekli, ārstējot gastrītu, kā arī pārtikas izraisītu alerģiju.

Skābenes

Arī viens no pirmajiem pavasara zaļumiem. Tāpat kā pienenes, skābenes arī aug brīvā dabā un katram ir pieejamas. Skābeņu lapās ir 50-60 mg % C vitamīna, līdz 6 mg % karotīna, B1, B2, A, PP vitamīni, 3% olbaltumvielas, ābolskābe, citronskābe, skābeņskābe, rūgtvielas.
Senajos rakstos ir norādes ka skābenes ārstnieciskos nolūkos galvenokārt izmanto svaigā veidā. Skābenēm bija jāatdzesē slimais un tāpēc tika dotas drudža slimniekiem. Mūsdienās svaigas skābenes izmanto lai uzlabotu apetīti, kā urīndzenošu un asinsattīrošu līdzekli. Dažkārt uzskata ka tās labvēlīgi ietekmē aknu darbību. Iesaka skābenes novārītas vīnā un lietot pret sāpēm vēdera lejasdaļā.
Tautas medicīnā izmanto pie klepus, bronhīta, kuņģa zarnu trakta darbības traucējumiem ko pavada caureja. Skābenes nav ieteicams lietot ja organismā ir traucēts sāļu apmaiņas process (reimatisms, podagra). Skābeņu sēklu uzlējums vājā koncentrācija izrāda savelkošu iedarbību, lielā koncentrācijā – atslābinošu.
Skābenes stimulē aknu darbību un žults veidošanos. Pastiprina zarnu peristaltiku, aptur iekšējās asiņošanas.
Ārīgi sakņu novārījumu izmanto pie ādas saslimšanām, kašķa. Sēklu novārījumu kā kompreses izmanto apdegumu dziedēšanai. Svaigas sasmalcinātas lapas liek pie nobrāzumiem lai paātrinātu sadzīšanu.
Lietojot skābenes ļoti lielā daudzumā var būt vemšana, caureja, apgrūtināta rīšana (spazmas kaklā), apgrūtināta urinēšana. Jāuzmanās lietojot, jo skābeņskābe lielos daudzumos ir indīga. Skābeņskābes veidotie nešķīstošie kalcija sāļi var nogulsnēties nierēs, veidojot nierakmeņus.

 Rutki 

Bagāti ar dabiskām minerālvielām un tos ļoti plaši izmanto pārtikā. Tautā rutku sula pazīstama kā labs līdzeklis pret nieru smiltīm, žultsakmeni, astmu un dažādām ādas slimībām. Sevišķi iecienīti rutki un redīsi ir Vācijā. Tos pasniedz kā piedevu pie alus un šim paradumam ir liela ārstnieciska nozīme. Rutku sula veicina barības sagremošanu un to lieto arī kā sāpju nomierinošu līdzekli. Sarīvētus rutkus liek uz sāpošām zobu saknēm, lieto kā nomierinošu uzliekamo pie galvassāpēm, vēdera sāpēm. Rutku sulu, sajauktu ar bišu medu, lieto iekaisuša kakla ārstēšanai. Šo sulu sajauc ar etiķi vai citrona sulu un lieto vasarraibumu nodzīšanai. Rutku sulā samērcētu drāniņu liek uz apdegumiem, uz sāpošām, noberztām kājām (tulznām), varžacīm un uz dažādiem ādas izsitumiem. Bez tam, šo sulu lej pie ūdens, kurā mazgā stipri svīstošas, nogurušas kājas.

 Burkāni

Jo plaši pazīstams pārtikas un ārstniecības augs senatnē un tagad. Burkāni ir bagāts vitamīnu avots, satur C, B, D, E, K vitamīnus un A provitamīnu – karotīnu, kā arī dažādas aktīvas vielas, kas uzlabo redzi, nostiprina ādas epitēliju, veicina ēstgribu, uzlabo asins sastāvu. Burkānus iesaka lietot pie nieru, liesas, žultspūšļa un citu slimību gadījumos. Ir radies uzskats, ka burkānu sulai piemīt pretvēža aktivitāte. Burkānu sula sekmē cērmju “izdzīšanu” un caureju apturēšanu. Burkānos ir daudz minerālvielu un mikroelementu. Burkānu enerģētiskā vērtība ir zema, tāpēc burkānus droši var ēst cilvēki, kas vēlas samazināt ķermeņa masu.

 Pētersīļi

Plaši izmanto diētiskajā pārtikā, tiem ir spēcīga, specifiska smarža un, ja tos pakošļā, tad tie likvidē nepatīkamu smaku no mutes. Uzturā regulāri lietojot pētersīļu saknes un lapas, jūtami samazinās cukura līmenis asinīs, tāpēc tie ir ieteicami cukura diabēta slimnieku pārtikā. Tie sekmē urīnskābes un sāļu izdalīšanos no organisma, kas ir ļoti svarīgi. slimojot ar podagru vai poliartrītu. Saknes noder aptaukošanās gadījumā un pret aknu un nieru slimībām. Svaiga pētersīļu sakņu sula šķīdina nieru un urīnpūšļa akmeņus, noder pret hroniskām un akūtām urīnpūšļa saslimšanām.
Šim augam piemīt abortatīvas īpašības, tāpēc grūtniecēm un sievietēm, kam mēdz būt spontānie aborti, to nevajag lietot. No pētersīļu izmantošanas arī ir jāatturas cilvēkiem, kas cieš no nefrīta – nieru iekaisuma.
Stipra pētersīļu sēklu tēja ir labs līdzeklis pret hronisku klepu, dzemdes iekaisumiem. Acu saslimšanu gadījumā izmanto lapu sulu. Pētersīļi noder kā teicams organisma tīrīšanas līdzeklis.

 Rabarberi

Rabarbera dzimtene ir Rietumķīnas un Austrumtibetas kalniene. Kā ārstniecības augs tas pazīstams gandrīz 5 gadu tūkstošus, no Ķīnas nonācis Persijā un Senajā Grieķijā. Par tā lietderību dažādu kaišu, tostarp astmas, ārstēšanā rakstījis Avicenna, un pateicoties viņam un arābu ārstiem, to iepazina viduslaiku Eiropa.
 Rabarberi uzlabo garastāvokli, nostiprina kuņģa – zarnu traktu, veicina aknu darbību, uzlabo apetīti, mazina slāpju sajūtu, novērš sliktu dūšu. Attīra asinis, palīdz sirds nepietiekamības gadījumā. Lieto arī hemoroīdu, caurejas, hepatīta, drudža gadījumos.
Neskatoties uz rabarberu labajām īpašībām, tos ir jālieto mēreni, jo to sastāvā ir daudz stipru skābju, kas kairina nieres. Tāpēc cilvēkiem, kas slimo ar nierēm, labāk atteikties no rabarberu lietošanas.

 Ērkšķogas

Ērkšķogas lieto pret aptaukošanos – 3-4 nedēļās apēdot 1 kg ogu diennaktī. Sula atjauno organismu, tā labvēlīgi iedarbojas uz vielmaiņu, normalizē zarnu darbību pie hroniskiem aizcietējumiem.
Ērkšķogu laikā ieteicama svaigu ogu kūre, apēdot dienā 3-4 glāzes svaigu ogu. Kūres ilgums -1 mēnesis. Tā jārīkojas vairākus gadus pēc kārtas. Jūtami uzlabojas asins sastāvs, normalizējas vielmaiņa un gremošana. Lieto pret nieru un urīnceļu slimībām, mazasinību (kopā ar medu), ādas slimībām, asins izplūdumiem, organisma attīrīšanai no smagiem metāliem.
Sulu var lietot pa 1/2 glāzes kopā ar 1 ēdamkaroti medus pirms ēšanas. Ērkšķogu sula ir ļoti bieza un koncentrēta, tādēļ ieteicams atšķaidīt ar ūdeni, dažādu augu novārījumiem vai citām sulām.

 Spināti

Spināti izsenis ir uzskatīti par izcilu diētisku produktu ar ārstniecisku iedarbību.Dārza spināti satur daudz vitamīnu, starp tiem arī tādus, kādu citos dārzeņos un augos ir visai maz – P, PP, K, E vitamīnus, kā arī A, C, B2, B6 vitamīnus, karotīnu, pantotēnskābi un folijskābi. To lapās ir daudz olbaltumvielu (spinātus šajā jomā pārspēj tikai pupas un zirņi), kā arī ogļhidrāti  (fruktoze, glikoze, saharoze), dzelzs, magnijs, fosfors, kālijs, kalcijs, nātrijs, ievērojamā daudzumā jods un virkne citu fizioloģiski aktīvu vielu.
Spināti ieteicami pie mazasinības, hipertonijas, cukura diabēta, tuberkulozes, plaušu un elpošanas ceļu iekaisumiem, nervu sistēmas traucējumiem, zarnu iekaisumiem, vēdera uzpūšanās un aizcietējuma gadījumos.