Puisis noīrēja dzīvokli ar skatu uz kapsētu. Tu pat iedomāties, kādas šausmas viņš piedzīvoja! Hičkoka filmas cienīgs sižets

Šo notikumu piedzīvoja mans draugs vārdā Artjoms. Viņš bija zēns no laukiem, bet pēc skolas beigšanas devās dzīvot uz pilsētu, lai iestātos koledžā. Naudas puisim nebija īpaši daudz, tāpēc nācās meklēt lētākus dzīvokļus.

Pēc dažām dienām internetā viņš atrada piemērotu variantu, turklāt par šo dzīvokli bija jāmaksā daudz mazāk, nekā Artjoms bija plānojis – turklāt tas atradās ļoti tuvu institūtam. Vienīgais mīnuss – dzīvojamā māja atradās tieši pretī kapsētai. Jābaidās no dzīvajiem, nevis mirušajiem,” viņš nodomāja un uzspieda tālruņa numuru.

Pārrunājis ar saimnieci visas nianses saistībā ar dzīvokliun piekrītot nosacījumiem, viņš sapakoja savas mantas un nekavējoties devās uz mājokli, uz kuru bija gatavs pārcelties.

Pienākot tuvāk, puisis ieraudzīja atsevišķi no citām ēkām pelēku divstāvu māju tikai ar divām ieejām. Spriežot pēc netīrajiem un tukšajiem logiem, īrnieku šeit bija maz, un tie, kas bija, visi veci cilvēki. Tomēr dzīvoklis bija diezgan ērts un plašs, kas Artjomam uzreiz iepatikās, īpaši ņemot vērā salīdzinoši mazo summu, kas bija jāmaksā par šo mitekli. No virtuves loga pavērās skats uz pagalmu, bet guļamistaba atradās tieši pretim kapsētai.

– Principā nav nekas briesmīgs, nodomāja Artjoms un paziņoja: “Piekrītu, es šeit dzīvošu!”

– Lieliski! “Tikai es jūs brīdinu, mēģiniet atgriezties mājās pirms saulrieta. Šeit dzīvo veci cilvēki, un, ja jūs naktī trokšņosit kāpņu telpā, viņi sāks sūdzēties, sacīja dzīvokļa saimniece.

– Nav jautājumu, es neesmu trokšņotājs, Artjoms smaidot sacīja.

Pagāja trīs mēneši, un pienāca ziema, Artjoms dzīvoja jaunajā dzīvoklī. Māja bija klusa, kaimiņi draudzīgi, un blakus esošajai kapsētai vīrietis nepievērsa uzmanību. Kādu dienu, pēc pāris alus glāžu izdzeršanas kopā ar bijušajiem klasesbiedriem, Artjoms, apskurbis un priecīgs, atgriezās mājās. Ārā bija nakts, sniegs krita lielām pārslām. Tuvojoties mājokļa lievenim, puisis uz soliņa pamanīja vientuļu un nepazīstamu sirmgalvi.

– Labvakar, vecā sieviete sveicināja.

– Labs vakars – viņš atbildēja.

– Tātad tu esi tas, kas tagad dzīvo kopā ar mani? večiņa jautāja.

– Vai ar jums? Es dzīvoju viens, izbrīnīts attrauca Artjoms.

– Tātad tu mitinies tajā dzīvoklī? Sirmgalve, izstiepusi garu rokas nagu, norādīja uz vīrieša īrētā dzīvokļa logu.

Artjomam noreiba galva un uz pieres izsitās auksti sviedri. Ātri sakopojis domas, viņš platiem soļiem devās uz mājokļa parādes durvīm.

– Stāvi! -vecene kliedza- man vajag tikai savas mantas paņemt!

– Paņemsiet tās rīt pa dienu! – Artjoms iekliedzās un metās uz dzīvokli.

Pieskrienot pie mājokļa durvīm, Artjoms no uztraukuma nevarēja atrast durvju atslēgu un izdzirdēja …

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk