“Pareizais” medus
Masāžai der tikai šķidrs, nesacukurojies medus un, jo svaigāks tas ir, jo lielākas dziednieciskās īpašības tam piemīt. Tāpēc pats piemērotākais laiks medus masāžām ir vasara un agrs rudens.
Ko darīt, ja svaiga medus nav, bet ir nostāvējies un sacukurojies – tāds, ka cukura graudiņi pat skrāpē ādu? Šajā gadījumā medus jākarsē ūdens peldē, lai tas atkal kļūtu šķidrs.
To dara tā: trauku ar medu ieliek katliņā un pielej ūdeni tik daudz, lai tā līmenis sakristu ar medus līmeni traukā. Pēc tam ūdeni uz lēnas uguns karsē, līdz medus kļuvis šķidrs. Medus pēc šādas procedūras kļūs tumšāks, toties vairs necukurosies. Tiesa, arī tā dziednieciskās īpašības nebūs tik spēcīgas kā svaigam medum.
Starp citu, ja rudenī vai ziemas sākumā pārdošanā redzams tumšas krāsas šķidrs, nesacukurojies medus, visticamāk, tas bijis pakļauts minētajai termiskajai apstrādei vai arī tam ir pievienoti konservanti.
Jāņem vērā, ka tāds medus ir zaudējis svarīgas dziednieciskās īpašības un masāžai to labāk neizmantot, jo nav zināms, kādas konservējošas vielas tā sašķidrināšanai izmantotas (ir arī tādi konservanti, kas var negatīvi iedarboties uz ādu). Tāpēc lielāku uzticību tomēr pelna sacukurojies un saviem spēkiem sašķidrināts vai arī no labi zināmiem cilvēkiem iegādāts medus.
