Es būtu runājis mazāk un klausījies vairāk.
Es būtu uzaicinājis draugus uz vakariņām pat tad, ja paklājs nebūtu tīrs un māja kārtībā.
Es būtu ēdis popkornu viesistabā un iededzis kamīnu ik vakaru, neraizējoties par to, ka istaba kļūs netīra.
Es būtu atvēlējis laiku, lai klausītos vectēva stāstos par jaunību un piedzīvojumiem.
Es nebūtu uzstājis, ka karstā vasaras dienā mašīnas logiem jābūt aizvērtiem tikai tāpēc, ka es tikko esmu bijis pie friziera.
Es sēdētu mauriņā, ļaudams, lai bērni dara to pašu – es neuztrauktos par tādiem sīkumiem, kā netīrām drēbēm.
Es būtu ļāvies emocijām – es būtu mazāk raudājis un smējies, skatīdamies televīzijas drāmas vai komēdijas, bet vairāk, izdzīvojot dzīvi.
Es būtu biežāk uzņēmies sievas pienākumus, lai padarītu viņas ikdienu vieglāku un laimīgāku.
Es būtu gājusi gulēt, juzdamies noguris, nevis izlicies, ka pasaule apstāsies, ja es nebūšu nepārtrauktā kustībā.
Tā vietā, lai domātu, ka deviņi mēneši grūtniecības ir tīrā sodība, es to būtu apbrīnojis. Es būtu priecājies par katru mirkli, kurā es redzētu, ka manas sievas vēderā aug brīnums – mīlēts un dievināts brīnums.
Es nekad neteiktu saviem bērniem: „Vēlāk, man tagad nav laiks tam.”
Es daudz biežāk teiktu, ka mīlu.
Es daudz biežāk lūgtu piedošanu.
Bet pats galvenais – es izmantotu ik mirkli, ik minūti, ko man sniedz dzīve. Es to izdzīvotu visā tās pilnībā.
Un ko darītu jūs?
