Man nav noteikumu “kā audzināt puiku”, jo domāju, ka vismaz pagaidām (manam dēlam gandrīz pusotrs gads) tam nav nozīmes.
Es viņu neaudzinu stipru un drosmīgu, nelieku viņam spēlēties ar mašīnām un nenesu prom lelles/ratus, neizvēlos lietas/priekšmetus pēc krāsas principa (domāju, ka puikas var valkāt rozā un zilā/zilā meitenēm).
Nesaki, ka neraudi, puikas neraud. Raudāt un piedzīvot dažādas emocijas ir normāli. Es pat plānoju dēlam vairākus gadus negriezt matus un taisīt zirgaste, bet neesmu pārliecināta, ka pati izturēšu.
Mati plāni, pūkaini un sarullēti – šķiet, ka vieglāk tos nogriezt. Turklāt viņi saka, ka Turcijā ir ideāli frizieri. Cenšos savu bērnu audzināt patstāvīgi.
Es neskrienu viņu pacelt, tiklīdz viņšnokrīt. 99% gadījumu viņš mierīgi pieceļas un dodas tālāk. Ja es raudu, es ņemu viņu rokās un “satur pieredzi”. Vispirms es mierinu, tad mēs “analizējam”, kāpēc tas notika un kā no tā izvairīties nākotnē.