Sirdī jutu, ka sāk rosīties jūtas. Tobrīd nodomāju, ka tā noteikti ir mīlestība, turklāt citādi nemaz negribēju domāt. Es nevienā brīdī nebiju iedomājusies, ka šīs attiecības nevarētu izdoties. Bet tās neizdevās…
Kad jau gadu bijām tikušies, abi nolēmām, ka nav jēga vilkt laiku garumā – ir jāprecas! Mēs neuzrīkojām grandiozas kāzas, taču tagad es saprotu – labi, ka tā! Iedomājieties, cik ļoti mēs nožēlotu to, ka būtu izmetuši milzīgu naudu kāzām. Pusgadu nodzīvodama laulībā ar savu vīru, sapratu, ka patiesībā vispār viņu nemīlu un nevēlos ar viņu nodzīvot visu savu atlikušo dzīvi.
Es vienkārši nespēju sevi saskatīt viņam līdzās. Mēs esam pilnīgi atšķirīgi cilvēki! Kādēļ es to ātrāk nepamanīju? Viņš ciest nevar sportu, bet es regulāri apmeklēju trenažieru zāli. Arī kulinārās garšas izvēle mums krasi atšķiras. Turklāt viņš ir veselus 12 gadus vecāks par mani!
Tagad es nezinu, kā pateikt vīram, ka es viņu nemīlu…
Viņš mani no sirds mīl, turklāt vienmēr cenšas izdabāt pat tad, ja pašam tas galīgi neiet pie sirds. Mani vārdi vienkārši salauzīs viņam sirdi. Pavisam nesen viņš man teica, ka vēlas no manis bērniņu… Kā lai es viņam tagad to pasaku?
Un ko es teikšu radiniekiem? Viņi visi bija tik priecīgi, kad mēs apprecējāmies. Mana mamma vispār nepārdzīvos šo šķiršanos, jo viņai ir slima sirds. Par tēti es vispār labāk neko neteikšu… Viņš ir izbijis armijnieks, pašlaik pensijā. Jūs paši saprotat, ka viņš vienkārši ar mani līdz mūža galam vairs nerunās. Omīte ar opīti arī ir vecās paaudzes ļaudis, kas nesapratīs. Viņiem vispār bija pārsteigums, ka mēs tik ātri apprecējāmies.
Mans opītis omīti apprecēja pēc sešu gadu ilgas kopdzīves. Man tik ļoti negribas tagad visas šīs runas un nepatīkamos skatienus no apkārtējiem… Nezinu, ko man tagad darīt. Galva vienkārši plīst pušu. Pret manu vīru mn ar katru dienu rodas aizvien lielāks riebums. Bail pat iedomāties, kas būs tālāk. Ko man šādā situācijā darīt?
Un kā jūs rīkotos šīs sievietes vietā?