Lai celtu pedagogu prestižu sabiedrībā, apkārtējiem ir jāredz pašapzinīgs skolotājs ar iztaisnotu muguru un cieņpilnu attieksmi pret sevi. Skolotājs, kurš mīl bērnus un dzīvi.
Lai risinātu pedagogu trūkuma problēmu visā Latvijā un motivētu jauniešus izvēlēties šo profesiju, jāsavienojas vairākiem apstākļiem – valsts prioritātei, gribai un rīcībai gan risinot dzīvojamā fonda jautājumu, gan radot apstākļus, kad pedagoģijas studijās var iestāties tikai labākie. Tā nav utopija, pārliecinoši saka Līvānu 1. vidusskolas direktora vietniece, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Inese Magdaļenoka. Viņa uzsver, ka skolotājam ir jābūt kā radaram, kuru vada mīlestība.
Pedagogs – cilvēks un profesionālis
Šobrīd rit mans 31. gads skolā – šajā laikā esmu bijusi latviešu valodas skolotāja divās skolās – pirmajā darba vietā pēc augstskolas – Mālpils vidusskolā un jau 27. gadu Līvānu 1. vidusskolā, kuru esmu arī absolvējusi. Jau 27. gadu esmu arī direktora vietniece. Cik sevi atceros, vienmēr esmu vēlējusies būt skolotāja. Es vēlējos lauzt stereotipu, ka skolotājs ir kā iestērķelēts – tikai sava mācību priekšmeta pratējs un ļoti, ļoti pareizs. Būtiskāk ir uztvert skolasbērna pašsajūtu klasē – priekus, bēdas, nogurumu, aizvainojumu, aizrautību, līksmi un reizēm arī vēlmi neko nedarīt. Skolotājam jābūt kā radaram, kuru vada mīlestība. Aprunājoties, izprotot, izrādot ieinteresētību un uzticēšanos var radīt emocionālu saikni, lai veidotos sadarbības pilnas attiecības. Bērnam vai jaunietim jābūt pārliecībai, ka skolotājs interesējas par viņu, tic, iedrošina, iedvesmo un ļauj arī kļūdīties, jo, kā gan citādi lai izaug par labu cilvēku. Skolēnu sasniegumi mācībās ir korelācija ar emocionālo un pozitīvi motivējošo vidi klasē. Tāpēc nepieciešams radīt tādus apstākļus, lai bērns iegūst prieku darīt.
Raksta turpinājumu meklējiet nākamajā lapā!