Esmu veterinārs. Esmu šajā profesijā strādājis jau vairāk nekā desmit gadus.
Kādu dienu mani izsauca kāda ģimene – viņu ģimenes draugs, uzticīgais divpadsmit gadus vecais Vācu aitas suns bija šķietami saslimis. Suņa saimnieks, viņa sieva un mazais dēlēns, visi bija ļoti pieķērušies savam draugam – viņi visi cerēja uz to labāko. Viņi gaidīja brīnumu.
Es izmeklēju suni un secināju, ka viņš ir smagi slims. Bieži vien šādos gadījumos es būtu ieteicis veikt operāciju, bet suns bija pārāk slims – viņš nebūtu izturējis operāciju.
Runādams ar ģimeni, es piedāvāju vienīgo labāko variantu. Manos spēkus vairs nebija nekas, kas palīdzētu sunītim. Un bija skaidri redzams, ka viņu moka sāpes.
Pārrunādami iespējas, mēs vienojāmies, ka ģimene vēlētos atvadīties no sava vecā drauga tepat mājās – te viņš justos vislabāk un visdrošāk. Un turklāt, saimnieks un viņa sieva nolēma, ka būtu labi, ja viņu sešus gadus vecais dēlēns būtu klāt, kad tas notiks.
Nākamajā dienā es atkal atgriezos pie ģimenes. Es jutu, kā kaklā man sakāpj kamols, kad ģimene sapulcējās ap savu mīluli. Bet mani visvairāk izbrīnīja tas, cik mierīga bija ģimenes jaunākā atvase. Viņš piegāja pie suņa, to apkampa un mierināja. Šķita, ka zēns ir mierīgāks par visiem mums – pieaugušajiem. To redzēdams, es centos saprast, kas notiek zēna prātā.
Drīz vien suns iegrima dziļā miegā, no kura viņam nebija lemts pamosties. Viņš aizgāja mierīgi un klusi. Mazais zēns neraudāja. Mēs visi sēdējām un runājām par skumjo faktu, ka suņu dzīve nav tik gara kā cilvēka un kāpēc tā. Zēns, kas klusu bija noklausījies mūsu sarunu, pēkšņi teica: „Es zinu.”
Apmulsuši, mēs pagriezāmies pret zēnu. Tas, ko viņš teica tālāk, šokēja mūs visus. Viņš teica: „Cilvēki ir piedzimuši, lai iemācītos, kā dzīvot labu dzīvi – piemēram, kā mīlēt visus vienmēr un kā būt jaukiem, vai tā? Bet suņi, piedzimstot, to jau zina tādēļ viņiem ar mums nav jāpaliek tikpat ilgi…”
