Uzaugdama, es redzēju dažāda veida mīlestību – mātes un meitas, vecmāmiņas un mazdēliņa, brāļu un māsas – bet neviena no tām nebija tāda, no kuras es būtu iemācījusies pašu svarīgāko – mīlēt.
Es ikdienā bieži vien izmantoju vārdu “MĪLU”, tā īsti nezinādama, ko es ar to domāju. Es teicu, ka mīlu šokolādi, mīlu draugus, mīlu dabu un mīlu mūziķi X. Es lietoju vārdu “MĪLU” tik bieži, tā īsti tomēr nezinādama, ko es ar to domāju.
Bet es nekad neteicu pašus svarīgākos vārdus – Es mīlu sevi.
Es nespēju pieņemt sevi, mīlēt sevi. Allaž redzēju savus trūkumus, nepilnības. Domāju, ka esmu pārāk resna, neglīta, neesmu labākā vai neesmu populārākā. Vienmēr bija kaut kas, kas man traucēja sevi iemīlēt. Kā rezultātā es sāku ēst ļoti maz, lai kļūtu skaistākā. Es sāku mācīties ļoti daudz, lai būtu labākā. Es centos būt par draugu visiem, lai kļūtu populārākā. Man izdevās.. uz kādu brīdi. Līdz es vairs nebiju labākā, skaistākā, tievākā, gudrākā. Jo vienmēr taču ir kāds labāks..
Es sāku sevi ienīst. Sāku domāt tumšākās no domām. Es neredzēju gaismu ceļa galā, jo šķita, lai kā es censtos, es nebūšu labākā. Es nespēšu sevi iemīlēt.
Līdz satiku viņu… jums šķitīs, ka bija kāds maģiskais klikšķis un viss, es sāku sevi mīlēt, cienīt, domāt, ka pasaule ir Ēdenes dārzs un pār to valda mūžīgais pavasaris.
Bet tā nebija.
Es viņu sāku iemīlēt. Lēnām, pamazām. Un viņš iemīlēja mani.
Jūs domāsiet, kādēļ tas ir tik svarīgi. Tas ir svarīgi, jo laikam ejot, es redzēju, ka viņš mani iemīl. Manus trūkumus un muļķības, kļūdas un jokus. Viņš mani mīlēja tādu, kāda es biju. Un es sapratu, ka ir iespējams mīlēt patiesi. Neviens nav perfekts.. un tieši tādēļ ikviens ir tik perfekts. Mēs bijām kopā gadiem un es sāku sevi iemīlēt tādu, kāda es esmu. Es vairs necentos sevi mērdēt badā. Es nepaliku nomodā diennaktīm, lai izdomātu, kā iepatikties citiem cilvēkiem. Es biju es pati.
Un ziniet ko – es nekad dzīvē neesmu bijusi tik laimīga.
Mana mācība – laime pienāks tad, kas mēs katrs iemācīsimies mīlēt sevi…
