Es strādāju uzņēmumā pirms aptuveni diviem gadiem par vecāko speciālistu. Darbs man īpaši nepatika, bet par to maksāja labi.
Nopirku dzīvokli un mašīnu, un tad sāku domāt par vasarnīcas iegādi. Izgāju cauri vairākiem īpašumiem, līdz beidzot atradu mājiņu, kas mani pilnībā apmierināja.
Kotedža bija veca, bet pārsteidzoši spēcīga un labi saglabājusies. Gandrīz piecu hektāru zemes gabals netālu no pilsētas – principā tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Un pats galvenais, cena bija ļoti pievilcīga. Biju pat pārsteigts, kāpēc saimnieks tik lēti pārdod kotedžu – kaimiņos zemes gabali bija krietni dārgāki.
Pēc vasarnīcas iegūšanas pirmais, ko izdarīju, bija sakopt zemi ap to. Pēc iepriekšējā saimnieka stāstītā, piecpadsmit gadus vasarnīcā neviens nav dzīvojis, tāpēc zeme aizaugusi ar zāli, dadzis, alkšņiem, kas bija garāki par cilvēku. Bet es ar prieku darīju darbu, jo tas bija aktīvs un brīvā dabā pēc visas dienas sēdēšanas smacīgā birojā.
Es biju lepns un priecīgs, redzot sava darba rezultātus pēc divām dienām. Man bija pietiekami daudz laika, lai sakārtotu kotedžu un paņemtu atvaļinājumu. Es aizsūtīju savu sievu un dēlu uz kūrortu ārzemēs un sagatavoju viņiem pārsteigumu. Sakārtoju zemes gabalu un tad sāku strādāt pie mājas. Māja bija labā stāvoklī, bet pilna ar krāmiem.
Man bija jāatbrīvojas no lielākās daļas mēbeļu, bet vispirms man bija jāizdomā, kas atrodas skapjos. Vienā no tām atradu metāla kasti, kas bija pilna ar fotogrāfijām. Sākumā man šķita, ka tie ir iepriekšējo īpašnieku arhīvi, bet, kad sāku tos apskatīt, sajutos neomulīgi. Kurš varētu kaut ko tādu paturēt?
Lasi vēl: “Spoguļdatums 23.02.2023.”; Kas notiks šajā dienā?
Visās fotogrāfijās bija attēloti miruši cilvēki vai nu zārkos, vai ar sakropļotiem ķermeņiem. Protams, šādu atradumu nevarēju paturēt, tāpēc iemetu fotogrāfijas pelnu kaudzē un sadedzināju zemes gabala stūrī. Vēlāk tāds pats liktenis piemeklēja garderobi un citas pussabrukušās mēbeles.