Kad mūsu dēls piedzima ar gaišiem matiem, vīramāte uzreiz sāka šaubīties. Es biju pārliecināta, ka vīrs man uzticas, taču viņas neatlaidība lika situācijai ievirzīties citā gultnē.
— Piedod, bet mamma nepārstāj uzstāt… Un ja nu viņai ir taisnība? Vai tu būtu gatava veikt testu? Vienkārši, lai izbeigtu šīs runas, — viņš teica.
Es klusējot nopūtos. Es zināju, ka nekad neesmu viņam bijusi neuzticīga, tomēr pats fakts, ka šāds lūgums tiek izteikts, man lika aizdomāties.
— Labi, piekritu. Mēs veiksim testu. Bet tad tu izpildīsi arī manu nosacījumu.
Kad testa rezultāti bija gatavi, es sapulcināju visu ģimeni, lai paziņotu viņiem ko nozīmīgu.
Viss stāsts sākās zemāk…
Mēs ar Andri bijām precējušies gandrīz četrus gadus. Mūsu laulība nebija ideāla, taču mīlējām viens otru un centāmies atrast kompromisus.
Tomēr jau pašā sākumā mūsu attiecības pavadīja ēna — viņa māte, Daiga.
Viņa nekad nav slēpusi, ka es viņai nepatīku. Par laimi, dzīvojām atsevišķās mājās, tāpēc satikāmies vien svētkos. Man nebija viegli ignorēt viņas piezīmes, bet, kad pasaulē nāca mūsu dēls, situācija krasi mainījās.
Drīz vien Daiga sāka nākt pie mums gandrīz katru dienu. Sākumā šķita, ka viņa vienkārši grib palīdzēt, apskatīt mazbērnu, dot padomu. Taču drīz kļuva skaidrs – viņas nolūki bija citi.
— Andri, tu neesi domājis par DNS testu? — Daiga atkal ieminējās.
— Mammu, nopietni? — viņš paraustīja plecus. — Man taču nav nekādu šaubu, tas ir mans dēls.
— Es tikai saku… paskaties uz viņu. Gaiši mati, citas acis. Varbūt būtu drošāk pārbaudīt.
— Man ar to viss ir skaidrs, — viņš atteica.
Es mēģināju nepievērst uzmanību šīm sarunām. Tomēr Daiga pie tēmas atgriezās bieži un ar laiku sāka pārliecināt arī citus ģimenes locekļus.
Kādā vakarā Andris atgriezās mājās neierasti noslēgts. Viņš ilgi klusēja un izvairījās no acu kontakta. Bija skaidrs, ka viņu nodarbina kāda doma.
— Mamma joprojām turpina runāt, — viņš beidzot sacīja. — Varbūt tomēr uztaisām testu? Tas būtu vienkāršāk, nekā turpināt šo sarunu katru dienu.
Es pievērsos viņam. Biju pārliecināta par sevi un mūsu dēlu, taču sapratu, ka viņš vēlas atrisināt jautājumu līdz galam. Pati doma par pārbaudi man šķita negaidīta, bet varbūt tiešām tā būtu iespēja pielikt punktu.
Un tas, kas notika tālāk, liek aizdomāties…
— Labi, — es piekritu. — Veiksim testu. Bet pēc tam tu darīsi to, ko lūgšu es.
Andris paskatījās pārsteigts, tomēr nepielika iebildumus.
Pēc pāris dienām saņēmām rezultātus: “Tēva iespējamība – 99,99%.” Andris atviegloti nopūtās, bet Daiga pirmo reizi neko neteica.
— Redzi, mammu, — viņš noteica, pavēršoties pret viņu. — Tagad jautājums ir slēgts.
Viņa paraustīja plecus.
— Labi, kļūdījos. Bet tomēr…
Es vairs neko neteicu. Mantas jau bija sakrāmētas.
— Kur tu ej? — Andris neizpratnē paskatījās uz mani.
— Es aizeju, — atbildēju, paņēmu dēlu rokās un mierīgi uzlūkoju viņu. — Es nevaru palikt, ja starp mums nav uzticības.
— Piedod, es kļūdījos! Es tiešām negribēju, lai tā notiek. Tas bija mammas spiediens…
— Tu pieļāvi, ka tas ietekmē mūsu attiecības. Tagad ar to būs jāsadzīvo.
Es aizgāju. Kopš tā brīža neesmu uzturējusi kontaktu ne ar Andri, ne ar viņa ģimeni. Viņš vēlāk zvanīja, rakstīja, centās panākt samierināšanos, taču manā skatījumā tas vairs nebija iespējams. Kad uzticība ir zudusi, atjaunot to ir ļoti grūti.
Šis stāsts atgādina, cik nozīmīga attiecībās ir savstarpējā uzticēšanās. Ja tā tiek iedragāta, bieži vien labākā izvēle ir dot sev iespēju sākt no jauna.
Vai jums ir bijusi līdzīga pieredze? Kā jūs risinātu šādu situāciju? Dalieties ar savu viedokli komentāros.
