Piemērs no dzīves: izcila amatniece, kas tagad izgatavo ļoti skaistas lelles un pārdod tās kolekcionāriem ārzemēs (tas ir izdevīgāk), visu bērnību slēpa savus darinājumus no vecākiem.
Jo māte meitiņai teica, ka kleitas, kuras viņa šuj lellēm, ir nožēlojamas, bet tēvs lamājās, ka meita tērē laiku bezjēdzīgām nodarbēm, jo viņai taču irjāmācās matemātika, lai pēc vidusskolas studētu banku zinības.
Reiz sarunā ar tēvoci (mātes brāli) tēvs sacīja – tev gan ir veiksmīgi bērni, bet mana meita – dumiķe, tērē laiku muļķībām. To viņš paziņoja pie galda, dzimšanas dienas svinībās, radinieku un meitas klātbūtnē. Meitai tētuks ieteica ņemt piemēru no tēvoča bērniem, kuri pēc viņa teiktā, dzīvē sasniegšot visu.
Nu, amatniece tagad klusē, bet ko darīt? Tēvs un māte galu galā tomēr tuvi cilvēki. Bet aizvainojums ir palicis. Lai arī sieviete saprot, ka deviņdesmitajos gados teju visi pieaugušie uzskatīja, ka viņu bērniem jāmācās par finansistiem, vēlot viņiem tikai labu. Viņa saprot, bet tik un tā aizvainojumu nav piedevusi.
Lasi vēl: Tu vari pats noteikt, kas ar tevi notiks tuvākajā laikā, tev vienkārši jāizvēlās savs koks un jālasa apraksts
Cik vēl ir šādu gadījumu, neesat aizdomājušies?
Sakiet godīgi, vai jums ir aizvainojums pret vecākiem? Ja ir, tad par ko?
Avots: