"Bērni redz to ko mums pieaugušajiem nav ļauts redzēt.."; Reāli stāsti no kuriem paliek bail

Trīs stāsti par to, kā mans vecākais dēls mani biedēja, kad es biju ļoti maza. Ne velti pieredzējuši cilvēki apgalvo, ka mums, pieaugušajiem, neredzamā pasaule ir atvērta bērniem.

Pirmais stāsts

Kad manam vecākajam dēlam Maksimam bija septiņi mēneši, viņam un man nācās īslaicīgi dzīvot pie mātes. Mēs izīrējām manu māju, jo ar bērna kopšanas pabalstu nevarējām izdzīvot. Maksims pusotra gada vecumā runāja diezgan labi.

Kādu vakaru mēs sēžam viesistabā, mamma ada, es spēlējos ar savu dēlu. Pēkšņi viņš skatījās vienā sienas punktā un izplūda smieklos. Sākumā es tam nepievērsu nekādu nozīmi, bet Maksims sāka kustināt galvu uz priekšu un atpakaļ, it kā viņš vērotu kādu neredzamu. Smaidot kādam, vicinot rokas…

Mamma adīšanu nolika malā, viņa arī vēro Maksu. Es jautāju:

-Maksim, kāpēc tu smejies? Kas tur ir?

-Onkulis! -atbildēja dēls.

Mēs bijām tik pārsteigtas un nobijušās, ka pat iedomāties jūs nevarat! Maksims, protams, pēc dažām minūtēm tika aizņemts ar rotaļlietām un aizmirsa par “tēvoci”, un māte, pēc tam, kad Maksims devās gulēt, dzīvokli iesvētīja ar svēto ūdeni un nolasīja lūgšanu.

Otrais stāsts

Bija vasara, Maksimam bija tikai divi gadi. Vakarā kā vienmēr devāmies pastaigā uz bērnudārzu, kas atrodas netālu no mājas. Patiesībā šovasar Maksims sāka tikai uz turieni iet. Tad pat bērnudārzā viņiem bija brīvi atļauts vakarā pastaigāties ar bērniem, jo mūsu mazajā pilsētā bija katastrofāli maz rotaļu laukumu. Tagad, starp citu, viņi ir vismaz nedaudz kaut ko uzcēluši, un bērnu dārzs ir nožogots.

Maksims spēlējās smilšu kastē, es tur sēžu, risinot krustvārdu mīklu, gaidot savu draudzeni ar dēlu, kurš ir gadu vecāks par Maksu. Un pēkšņi Maksims sāk ar kādu sarunāties, iedod kādam savu spaini, mašīnu … Es klusēdams vēroju neparasto spēli, un man pašai lēnām sāk parādīties zosāda. Paldies Dievam, drīz atnāk draudzene ar dēlu, un Maksimu novērsa īsts bērns.