Kad mēs ar Kristapu apprecējāmies, vienojāmies visu dalīt pa pusei – arī īri. Viņš atrada dzīvokli un teica, ka tas maksā 1000 eiro mēnesī.
Katru mēnesi es viņam iedevām savus 500 eiro, domādama, ka viņš tos nosūta saimniekam.
Divus gadus es dzīvoju ar šo pārliecību, ka viss ir kārtībā.
Līdz vienam vēlam vakaram.
Es iestrēgu liftā ar vienu no saviem kaimiņiem. Kamēr mēs runājāmies, viņa nejauši pieminēja kaut ko, kas man likās kā trieciens vēderā:
“Ak, jūs taču dzīvojat Evitas kundzes un Kristapa dzīvoklī, vai ne?”
Evitas kundzes? Es, apjukusi, jautāju, ko viņa ar to domā. Kaimiņiene, pilnīgi neapzinoties, kādu smagu pārsteigumu viņa man sagādā, priecīgi paskaidroja:
“Jā! Evitas mamma nopirka šo dzīvokli pirms gadiem. Kādu laiku to izīrēja, tad pārcēlās pie sava bijušā. Un tagad jūs te dzīvojat!”
Es vienkārši sastingu.
Izrādījās – es nemaksāju īri. Es maksāju Kristapam… un viņa mammai.
DIVUS GADUS neapzināti biju ielikusi viņu kabatās 12 000 eiro.
Sākumā es pat nespēju to saprast. Tad mani pārņēma dusmas – tādas, kādas nekad agrāk nebiju pieredzējusi. Bet, kad dusmas sāka rimties, man jau bija perfekts plāns…
Šeit ir tava teksta pārveidots, plūstošs un nedaudz dramatizēts variants, lai saglabātu spriedzi un humoru:
Es piezvanīju Kristapam.
“Čau, mīļais,” es teicu saldi un mierīgi. “Kad atkal jāmaksā īre?”
“28. datumā” viņš atbildēja priecīgs.
Perfekti.
Nākamās divas nedēļas es dzīvoju normāli – smejoties par viņa jokiem, gatavojot vakariņas, pat izlikdamās, ka viss ir kā parasti.
Bet, pie velna, es katru mēnesi viņam devu savus 500 eiro – un tagad pienāca īstais brīdis. Es plānoju saldu atriebību.
28. datums– diena, ko es nosaucu par “saldās atriebības izpildi”.
No rīta Kristaps man noskūpstīja ardievas un devās savās gaitās. Es nogaidīju tieši desmit minūtes pēc viņa aiziešanas, pirms devos uz darbu.
Pirmkārt, es iesaiņoju katru man piederošo lietu – apavus, drēbes, mēbeles, par kurām biju maksājusi, pat kafijas automātu, ko viņš tik ļoti mīlēja.
Pēc tam devos uz banku.
Mums ar Kristapu bija kopīgs konts, kurā katru mēnesi ieskaitīju savu algu. Tāpat kā viņš bija apzadzis mani, es nolēmu, ka ir pienācis laiks atgriezt labvēlību. Es iztukšoju kontu.
Jau biju parakstījusi īres līgumu savā vietā – nelielā, bet mājīgā dzīvoklītī – un samaksāju pirmo mēneša īres maksu… izmantojot Kristapa naudu.
Un tad pienāca trešais solis – lielais fināls.
Kad Kristaps atgriezās mājās, dzīvoklis bija tukšs. Izņemot vienu lietu – vēstuli:
“Sveiks, mīļais Kristap! Ceru, ka izbaudi savu jauko dzīvokli. Kopš tu un tava mamma divus gadus mani maldinājāt, es nolēmu tev atgriezt to pašu – tikai savādāk.”
“Mana īre? Jau samaksāta no tavas naudas. Un pat necenties man zvanīt – visur esmu tevi nobloķējusi. Jauku jauno gadu, neveiksminiek!”
Un tas viss bija tikai sākums.
Es izslēdzu tālruni un devos tieši uz savu jauno dzīvokli – vietu, ko turpmāk saukšu par mājām, ilgi pēc šķiršanās pieteikuma iesniegšanas.
Nedēļu pēc aizbraukšanas es saskrējos ar Kristapa māti pārtikas preču veikalā. Viņa izskatījās tā, it kā būtu novecojusi desmit gadus.
“Sandra… Lūdzu, ļaujiet man paskaidrot,” viņa sāka.
“Paskaidrojiet ko, Evit? Kā jūs un jūsu dēls atņēmāt man 12 000 eiro? Kā tu katru svētdienu sēdēji man pretī vakariņās un jautāji, kad es jums došu mazbērnus, kamēr patiesībā mani aplaupījāt?”
“…Mēs jums grasījāmies pateikt…” viņa mēģināja čukstēt.
“Kad? Pēc bērnu dzimšanas? Pēc tam, kad vēl gadu maksāju jūsu hipotēku?”
Viņas seja sastinga.
“Kristaps… viņš ir izpostīts. Viņš dzer, viņš ir zaudējis svaru…”
“Smieklīgi, kā darbojas karma, vai ne?” es pieliecos tuvāk.
“Lūk, kas notiks: ļausiet man pabeigt iepirkšanos. Pēc tam tu dosies mājās un pastāstīsi savam dēlam, ka, ja viņš nepiekrīt maniem šķiršanās noteikumiem – ieskaitot pilnu katra centa atmaksu, ko es samaksāju īres maksā – es iesniegšu apsūdzības pret jums abiem.”
“Tu nedarītu…”
“Tikai pamēģini!” es pasmaidīju saldi. “Ak, un Evita? Tas sviestmaizes pīrāgs, ar kuru tu nevarēji saņemties? Teiksim tā – tajā bija īpaša sastāvdaļa… un tā nebija mīlestība!”
Trīs mēnešus vēlāk es sēdēju savā jaunajā dzīvoklī, skatoties uz tikko parakstītajiem šķiršanās dokumentiem. Kristaps bija piekritis visam – pilnai atmaksai un procentiem.
Mana draudzene man atsūtīja īsziņu: “Šodien redzēju savu bijušo. Viņš izskatījās nožēlojams. Evita pārdod savu dzīvokli un pārcelsies prom. Vai nav ironiski?”
Es pasmaidīju un pacēlu glāzi pret sava loga atspulgu.
Kristaps tajā vakarā zvanīja 27 reizes, bet es neatbildēju. Viņa māte arī mēģināja – nekavējoties bloķēta.
Tad sākās ziņas – draugi brīdināja, ka Kristaps staigā trakojot, dusmīgs par to, ka esmu “paņēmusi VIŅA naudu”.
Ironija bija gandrīz poētiska. Vai es jutos vainīga? Ne mazākajā mērā. Divus gadus es biju tikai viņu upuris. Divus gadus viņi mani bez vilcināšanās bija iztukšojuši.
Dāmas, ja jūtaties, ka kaut kas nav kārtībā – uzticieties savām sajūtām. Un, ja vīrietis domā, ka var jūs pārspēt, apspēlējiet viņu gudri. Galu galā viņi saņem tieši to, ko ir pelnījuši.
Daži to varētu saukt par saldu atriebību. Es to saucu par taisnīgumu.
