Armands Gūtmanis, konsultāciju uzņēmuma Meta Advisory direktors
Traģisko Ukrainas notikumu ēnā notiek daudz procesu, kuri radikāli izmainīs mūsu sabiedrības un ekonomikas. Kādā brīdī tie nonāk sabiedrības un politisko lēmumu centrā.
Viens no tādiem ir virspeļņas – tā, kā to aprakstījuši mediji Eiropā – nodoklis tiem sektoriem, kuri gūst pārāk lielu (nenopelnītu) peļņu Ukrainas kara apstākļos. Šis temats Eiropas mediju telpā parādījās pavasarī un tagad ir sasniedzis Eiropas Savienības vadītāju dienaskārtību.
Aprēķini par to, cik miljonus vai pat miljardus no fosilās enerģijas pārdošanas Eiropai katru dienu iegūst Krievija, tika plaši izklāstīti visai drīz pēc Krievijas iebrukuma sākuma, un tie līdzās citiem apsvērumiem kalpoja sankciju pamatojumam. Šeit var piebilst, ka Gazprom peļņa šogad jau ir divreiz lielāka nekā šī uzņēmuma peļņa pēdējo divu gadu laikā.
Pavasarī Rietumeiropas valstīs gan valdību institūcijās, gan mediju telpā parādījās tēma par “lielās fosilās industrijas” (ko parasti dēvē par big oil) virspeļņu, ar to domājot sešas lielākās globālās Rietumu fosilās enerģijas firmas. Aicinājumi ieviest virspeļņas nodokli tām kļuva īpaši skaļi vasarā pēc tam, kad tika publiskoti šo uzņēmumu pirmā pusgada biznesa rezultāti un peļņas pieauguma astronomiskie apjomi.
Rietumvalstu medijos cirkulēja to autoru izpratnē šokējoši fakti – katrs sašķidrinātās gāzes kravas kuģis amerikāņu uzņēmumam ienesot ap 150 un vairāk miljonu eiro peļņā. Eiropas Savienība pērkot gāzi par jebkuru cenu, pārsolot ikvienu konkurentu, – augusta vidū savu izpēti bija veicis Mihaels Meiers no Berliner Zeitung.
Baņķieris un enerģētikas eksperts Lorāns Segalens aprēķinājis, ka uzņēmumi ASV varot piepildīt kuģi ar gāzi un nosūtīt to pāri Atlantijas okeānam par aptuveni nepilniem 60 miljoniem eiro, bet Eiropā par šo kravu varot saņemt aptuveni 270 miljonus eiro. Uz šādiem apskaužamiem virs-peļņas apjomiem norāda arī ekonomisti no enerģētikas analītikas uzņēmuma Vortexa.
Fosilo sveiciens Eiropas Zaļajam kursam – cik daudz ir godīgi pelnīt
Savukārt, Rystad Energy analītiķi min skaitļus par peļņas apjomiem – naftas un gāzes ieguves uzņēmumi, tostarp ExxonMobil, BP un Shell, šogad gūs 776 miljardu eiro peļņu, kas ir jauns rekords, par 70 % pārsniedzot pagājušā gada rekordu – 493 miljardus eiro. Lielākā daļa tiek atdota investoriem. Ieguldījumi jaunos naftas un gāzes laukos joprojām ir salīdzinoši zemi – gadījumā, ja tiešām nebūs ieguldījumu, cenas degvielai nesamazināsies. Lielbritānijas naftas uzņēmums BP sasniedzis labāko rezultātu kopš 2008. gada – grupa otrajā ceturksnī trīskāršojusi peļņu, sasniedzot 8,5 miljardus ASV dolāru, tādējādi pārspējot analītiķu aplēses, kas bija 6,8 miljardi ASV dolāru.
“Uzņēmumam klājas labi, un tas kļūst arvien spēcīgāks,” aģentūrai Reuters sacīja BP vadītājs Bernards Lūnijs. Stājoties amatā 2020. gadā, viņš solījis pāriet no fosilā kurināmā uz atjaunojamajiem energoresursiem – tagad viņš vēlas palielināt izdevumus jauniem naftas un gāzes ieguves avotiem par 500 miljoniem ASV dolāru.
Tā esot uzņēmuma reakcija uz globālo piegādes krīzi. Tātad atliek cerēt, ka investīcijas atjaunojamajos resursos būs kaut kad pēc tam vēlāk reiz. Arī pasaulē lielākais naftas ieguves uzņēmums gūst milzīgu peļņu no Ukrainas kara sekām, proti Sauda Arabijas Aramco otrajā ceturksnī guva rekordaugstu peļņu – 48 miljardus dolāru.
Tradicionālie un jauni vainīgie
Vai ir “godīgi” tik daudz pelnīt Ukrainas kara apstākļos, kurā tieši Krievija ir pie vainas, – šis jautājums tagad ir Rietumeiropas ekspertu un politiķu diskusijās visai augstu. Tam ir gan morāla, gan arī finansiāla un sociāla dimensija.
Pirms dažām nedēļām atsevišķas ES dalībvalstis, Polija pirmkārt, vērsās pie Norvēģijas ar aicinājumu samazināt fosilo energoresursu cenu, bet saņēma noraidījumu brīvā tirgus nosacījumu dēļ. Ja ir iespēja gūt virs-peļņu, tad uzņēmumi to izmanto. Šī vecā patiesība īpaši tagad attiecināma ne tikai uz fosilo resursu ieguves firmām, tā pat vēl vairāk attiecināma uz naftas pārstrādes uzņēmumiem. Iemesls ir vienkāršs – naftas pārstrādes jaudu nepietiek, tādēļ šie uzņēmumi var prasīt gandrīz vai jebkuru cenu dīzeļdegvielai, benzīnam, citiem produktiem.
Benzīna un dīzeļdegvielas cenas degvielas uzpildes stacijās bija atsaistītas no jēlnaftas cenas, un šis process bija sācies jau martā. Vācijā un citur eksperti vēlākais vasarā secināja, ka dīzeļdegvielas cena pieaug daudz vairāk nekā jēlnaftas cena. Tikai viena gada laikā dīzeļdegvielas cena bez redzama iemesla ir pieaugusi četras reizes vairāk nekā jēlnaftas cena. Gala patērētājs par to samaksā.
Tieši par to liecina nesenā Vācijas valdības atbilde uz Kreisās partijas parlamentārās grupas jautājumu. Saskaņā ar atbildē minēto dīzeļdegvielas cena gada laikā pieaugusi par 36%, bet jēlnaftas cena palielinājusies tikai par 9%.
Šorens Pellmans (Kreisā partija) apsūdzēja federālo ekonomikas ministru Robertu Hābeku no Zaļās partijas bezdarbībā : “Ekonomikas ministrs pirms vasaras solīja, ka vērsīsies pret naftas uzņēmumiem, taču nekas nav noticis. Mums ir jānosaka benzīna cenu ierobežojums.” Ņemot vērā jēlnaftas cenu, dīzeļdegvielai vajadzētu būt par aptuveni 40 centiem lētākai.
Virs-peļņu naftas produktu pārstrādes stadijā guvuši ne tikai globālie līderi kā Shell, ExxonMobil vai TotalEnergies, bet arī Polijas PKN Orlen.
Polijas lielākajam naftas pārstrādes uzņēmumam PKN Orlen pieder sešas naftas pārstrādes rūpnīcas: trīs Polijā, divas Čehijā un viena Lietuvā. Arī viņš guvis peļņu, pateicoties tirgus šī brīža “īpatnībām”: ja februārī uzņēmuma naftas pārstrādes peļņa bija 7,70 dolāri par barelu, tad martā tā jau bija 39,30 dolāri.
Oktobra sākumā zināmu pārsteigumu sagādājušas Vācijas un Francijas amatpersonas. Vispirms izcēlās Vācijas ekonomikas ministrs.
“Problēmas, par kurām mums ir jārunā”: ekonomikas ministrs Roberts Hābeks apsūdz dažus fosilo resursu, tai skaitā gāzes piegādātājus par pārmērīgi augstām cenām, pirmkārt amerikāņus. “Dažas valstis, pat draudzīgas valstis, dažos gadījumos prasa mēness cenas”. “ASV vērsās pie mums, kad naftas cenas strauji pieauga, un tā rezultātā arī Eiropā tika izmantotas valsts naftas rezerves. Es domāju, ka šāda solidaritāte būtu noderīga arī gāzes cenu samazināšanai,” sacīja R.Hābeks.
Pāris dienas pēc viņa vēl asāk pret amerikāņiem izteicies Francijas ekonomikas ministrs. Viņš savā uzrunā parlamentā pārmeta amerikāņiem, ka tie pārdodod gāzi eiropiešiem četrreiz dārgāk nekā sev, brīdinot nepieļaut amerikāņu dominēšanu pār Eiropu un Eiropas novājināšanu.
Šie publiskie pārmetumi amerikāņiem kā Eiropas hegemonam atstāj pilnīga izmisuma iespaidu. Ar Ukrainas karu fonā amerikāņi ir lieli ieguvēji no enerģētiskās krīzes Eiropā – šis secinājums apspriests rietumu medijos un ekspertu aprindās daudz reižu, tagad to pirms pāris nedēļām izdarīja arī The Wall Street Journal.
Nav dzirdēts, ka ASV valdībai piederētu fosilo resursu ieguves vai pārstrādes uzņēmumi. Tie joprojām ir privāti un strādā peļņai un parasti drīzāk diktē noteikumus savai valdībai nevis uzklausa labi domātus aicinājumus. Toties plaši analizēti ASV prezidenta Dž.Baidena aicinājumi savas valsts fosilajai industrijai samazināt cenas.
Tikpat labi šobrīd ir redzama pagalam zemā atsaucība, kuru ASV fosilo uzņēmumu saime klaji demonstrē attiecībā uz šiem aicinājumiem – cenas fosiliem resursiem ASV nekrīt vērā ņemami un nekādas gaismas tuneļa galā nav.
Pagaidām nav skaidrs, vai Vācijas un Francijas vadītājiem vispār ir ideja, tieši kā ASV valdība ticami varētu samazināt privāto fosilās enerģijas firmu pelnītgribu. Ar moralizēšanu par to, kā kara laikā drīkst tik daudz pelnīt, nepietiek ne attiecībā uz amerikāņiem, ne norvēģiem, vēl mazāk – arābu valstīm.
Jauni nodokļi fosiliem un bankām – cik reāli?
Žurnāls Jacobin augustā lēsa, ka šogad Vācijas enerģētikas uzņēmumu papildu peļņa, ko radīja cenu kāpums, ir 113 miljardi eiro, kas atbilst gandrīz ceturtdaļai no visa federālā budžeta.
Uz to strauji reaģēja Vācijas Patērētāju organizāciju federācija, kas aicināja ieviest 66% nodokli tā dēvētajai pārmērīgai jeb virs-peļņai. Līdzīgs ir arī Eiropas Komisijas plāns, taču tā ierosina nodokļa likmi “tikai” 33% apmērā.
Viens no pirmajiem, kas iezīmējās šajā tēmā, bija Ungārijas valdības vadītājs Viktors Orbans. Ungārija maijā ieviesa nodokli (jeb nodevu) lieliem uzņēmumiem un bankām par “ekstra peļņu”. Ungārijā aprīlī bija parlamenta vēlēšanas, un V.Orbans jau savlaicīgi pirms tam bija ieviesis dažādus energoresursu cenu kontroles mehānismus, lai atvieglotu dzīvi patērētājam. Virs-peļņa tiktu tādējādi novirzīta sociālo problēmu risināšanai.
Spānija, Itālija un Beļģija jau ir ieviesušas pārmērīgas peļņas nodokli. Vācija līdz šim tam ir iebildusi. Federālais finanšu ministrs Kristians Lindners (Brīvo demokrātu partija) nesen apgalvoja, ka šāds nodoklis skartu nepareizos cilvēkus šajā valstī, tādējādi nostājoties fosilās industrijas pusē.
Itālija apliek ar nodokli degvielas uzpildes stacijās strādājošo naftas uzņēmumu apgrozījumu, bet Spānija vēlas uzlikt 4,8 % nodokli banku peļņai un klientu maksām. Eiropas Savienības valstīs šis temats ieguvis plašu rezonanci.
Londonā par īpašu nodokli virs-peļņai sāka runāt jau aizgājušais premjers B.Džonsons. Apvienotā Karaliste šobrīd piemēro 25 % nodokli no naftas ieguvēju peļņas Ziemeļjūrā. Inflācija Apvienotajā Karalistē ir visaugstākā pēdējo 40 gadu laikā. Kamēr mājsaimniecības galvenokārt cieš no augstākām enerģijas cenām, naftas uzņēmumi gūst miljardiem lielu papildu peļņu. Lielbritānijas valdība tagad vēlas daļu no tās pārdalīt un aptuveni 15 miljardu mārciņu izlietot atbalstam iedzīvotājiem. Naftas un gāzes uzņēmumiem ir jāmaksā 25 % nodoklis no papildu peļņas.