Večuks uzaudzināja žurkulēnu. Bet viņš nespēja iedomāties, ka reiz šī žurka neļaus večukam doties aizsaulē

Tā gadās – kad cilvēks ir izmisumā, palīdzība var nākt no pilnīgi negaidītas puses. Šeit nav nekādu brīnumu. Laudis, kuri visu mūžu ir darījuši tikai labus darbus, šajā laikā iegūst daudz uzticīgu draugu, kuri ir gatavi palīdzēt grūtos brīžos. Tāpēc nevajag nevienam neko lūgt. Abpusēja pateicība nebūs ilgi gaidāma.

Šis ir apbrīnojamais stāsts no reālās dzīves norisinājās Lielā Tēvijas kara laikā Ļeņingradas blokādes laikā.

Pilsētā dzīvoja kāds večuks, kurš agrāk pelnīja sev iztiku ar nažu asināšanu, bet tā kā blokādes laikā pārtikas rezerves tikpat kā bija izsīkušas, tad norēķināties ar viņu praktiski neviens nespēja. Tiem, kam patiešām tas bija vajadzīgs, vīrietis palīdzēja bez maksas. Tomēr viņš cerēja, ka pēc promiešanas saimnieki vismaz uzcienās viņu ar šķīvi silta buljona. Diemžēl tā notika reti.

Kad nauda izbeidzās, vīrietis sāka pārdot savas personīgās lietas, lai kaut kā izdzīvotu un nenomirtu badā. Katras divas, trīs dienas večukiņš cēlās agri un paņēma kādu sev nevajadzīgu lietu un nesa uz tirgu.

Lasi vēl: Bijušais vīrs atvēzējās, lai viņai iesistu, bet viņu apturēja svešinieks. Kad viņa pagriezās un ieraudzīja, kas viņš ir, viņai bira asaras

Kaķa ņaudēšana

Reiz, kad vīrietis gatavojās doties ārā, viņš izdzirdēja, ka kāpņu telpā kāds ņaud. Večuks devās skaņas virzienā. Izdzirdot cilvēka soļus, kaķis aizmuka. Stūrī, kur tikko bija pabijis murrātājs, vīrietis ieraudzīja žurku, kas gulēja tikpat kā bez dzīvības pazīmēm, bet blakus tai pīkstēja maziņš žurkulēns. Šķiet, ka žurku māte aizsargāja savu mazuli no kaķa, bet samaksāja par to ar dzīvību. Vīrietis paņēma žurkulēnu rokās, paglāstīja, bet pēc tam noslēpa azotē un aiznesa mājās.

Dzīvnieks ātri piemērojās jaunajā dzīvesvietā, pastāvīgi skraidīja pa virtuvi, meklējot ēdamo, bet plauktos bija tukšums. Dažkārt saimnieks uzcienāja žurkulēnu ar drupatām, kas palika no pieticīgās ēdienreizes, bet spriežot pēc visa, žurkulēnam ar to bija par maz, tāpēc tas bieži devās prom no no mājām, meklējot ēdamo. Šķita, ka dzīvnieciņš to atrada, jo viņš auga un pieņēmās svarā.

Aiz garlacības vīrietis centās dresēt savu mājas mīluli. Viņš ar mainīgiem panākumiem mācīja žurkulēnu atsaukties uz savu balsi, atnest mazus priekšmetus tādus kā monētas un pogas un pacelties uz pakaļkājām.

Zvēriņam maz kas izdevās, taču večuks to darīja nevis rezultāta dēļ, bet gan tāpēc, lai aizpildītu laiku un nedomāt par badu.