Ar savu topošo vīru iepazinos augstskolā. No sākuma mani vispār nesatrauca tas, ka mūs šķīra stundas brauciens vienam pie otra. Taču ar laiku palika aizvien sarežģītāk, jo viņš nemitīgi centās paspēt uz pēdējo transportu. Laiks nolika visu pa saviem plauktiņiem – mēs apprecējāmies un mums piedzima meitiņa.
Dzīvoja vīrs pie manis, pilsētas centrā, jo pēc augstskolas šeit vislabāk varēja atrast darbu.
Taču māja ārpus pilsētas tomēr ir viena laba lieta, jo tur var aizvest savu bērnu, atpūsties, kā arī noņemt stresu no pilsētas steidzīgās ikdienas.
Tagad meitai jau ir 8 gadi, un es pamanīju, ka viņa ne visai vēlas braukt pie savas omes laukos. Agrāk viņa ar vislielāko prieku turp brauca kaut uz visu vasaru, lai palīdzētu omītei dārza darbos, rāpelētu pa kokiem un darītu citas bērnam interesantas lietas. Taču tagad, kad pieminu braukšanu pie omes, meita momentā sāk izvairīties no sarunas, pieklust un negrib, lai par to vairs runājam.
Raksta turpinājumu lasiet nākamajā lapā!
