Mans dēls un vedekla nolēma, ka vasarnīca Ventspilī tagad pieder viņiem; es klusībā viņiem izsniedzu rēķinu par divdesmit viesmīlības gadiem

— Vīramāte? Ak, viņa nebūs pretī. Mēs viņai pateiksim, ka tas ir vienkārši paplašināšanai. Mazmeitas dēļ cenšamies. Viņa mums ir vienkārša sieviete, no laukiem. Noticēs

Mirdza sastinga aiz jasmīnu krūma. No viņas vasarnīcas terases atskanēja vedeklas Mairas un kāda nepazīstama vīrieša balss.

— Bet vai dokumenti ir kārtībā? — vīrietis jautāja.

Maira viegli un bezrūpīgi iesmējās:

— Protams. Andris jau visu parakstīja. Atceraties, es jums stāstīju par tiem papīriem? Viņa tos viņam kādreiz iedeva, kad nelāgi jutās. Katram gadījumam. Tā arī nepaņēma atpakaļ. Tā ka viņas pašas vasarnīca jau mēnesi nav viņas, bet gan mūsu ar vīru. Viņa pat nenojauš.

Zeme sašūpojās. Tātad viņas vasarnīca… viņu ar vīru pasaule… pārrakstīta uz dēla un vedeklas vārda? Bez viņas ziņas? Viss sākās tik labi. Mirdza šajos sešās zemes simtdaļās ielika visu dvēseli. Četrdesmit gadus viņa bija saistīta ar zemi. Sākumā strādāja pilsētas kokaudzētavā. Pēc tam kopā ar vīru pašu rokām būvēja šo māju. Katra nagla atcerējās viņa gādīgās rokas. Katra ābele — viņa veikto apgriešanu.

Kad vīrs pirms desmit gadiem aizgāja mūžībā, vasarnīca viņai kļuva par dzīvu sarunu biedru. Viņa sarunājās ar rozēm. Konsultējās ar tomātiem. Uzticēja bēdas vecajam šūpuļtīklam zem liepas. Dēls Andris ar ģimeni bija bieži viesi. Katru piektdienu viņu automašīna nogriezās vasarnīcu ielā. Mirdza viņus gaidīja ar prieku. Uz galda kūpēja kāpostu pīrāgs. Pirtī krakšķēja malka. Uz verandas stāvēja krūze ar morsu. Maira bija biznesa sieviete. Pārdošanas menedžere. Viņa arī ģimenes dzīvē ieviesa savus plānus un projektus. Sākumā tas izskatījās pēc rūpēm.

— Mirdzas kundze, nopirksim jaunu ledusskapi? Šis jūsu vecais tik daudz elektrības tērē.

Un pirka. Lielu, tērauda krāsas. Vecais, uzticamais draugs devās uz vasaras virtuvi.

— Māmiņ, šīs jūsu dobes ir pagājušais gadsimts. Tagad modē ir zālieni. Varēs rīkot bārbekjū draugiem.

Mirdza klusējot laistīja gurķus. Viņas dobes nebija vienkārši dobes. Tie bija krājumi ziemai. Vitamīni mazmeitai. Kluss prieks par pirmo asnu.

— Maira, mamma ir pieradusi. Viņai patīk, — Andris mēģināja nogludināt asumus.

— Andri, es nedomāju par sevi. Es domāju par prestižu. Pie mums brauc tavi kolēģi. Ko viņi redz?

Dēls ieurbās telefonā. Viņš mīlēja māti un sievu. Un izmisīgi negribēja izvēlēties. Vienkāršāk bija piekrist. Tā vasarnīcā parādījās grila zona. Tā ieņēma saldāko upeņu vietu. Pēc tam pazuda flokšu dobes. To vietā — ideāli līdzenas zāliens. Pa kuru bija aizliegts staigāt. Vasarnīca no ģimenes ligzdas pārvērtās par pilsētas biroja filiāli. Sterili. Efektīvi.

Mirdza atkāpās soli pa solim. Atdeva dobi. Atdeva mīļāko soliņu. Atdeva tiesības izlemt, kādā krāsā būs aizkari. Viņa to darīja dēla dēļ. Miera dēļ ģimenē. Un lūk, tagad viņa stāvēja aiz jasmīna un klausījās, kā viņas pašas māju apspriež kā svešu īpašumu.

— Zemesgabals labs, — teica vīrietis. — Kaimiņi pieklājīgi.

— Mēs to ātri savedīsim kārtībā, — pārliecināti atbildēja Maira. — Nojauksim veco būvi. Uzstādīsim baseinu. Apvienosim ar mūsējo. Izveidosies grezna muiža.

Tie papīri. Jā, tā bija. Toreiz vajadzēja maksāt par dzīvokli, saņemt pensiju. Dēls tā lūdza: “Mammu, tā ir tikai formalitāte. Ērtībai.” Un viņa parakstīja. Tas taču paša bērns. Viņa klusi atkāpās. Aizgāja līdz pieturai. Visu ceļu līdz pilsētai iekšā bija tukšums. Viņi ne tikai atņēma māju. Arī dvēseli. Mājās viņa apsēdās krēslā. Ieslēdza televizoru. Tur dizainers stāstīja, kā pārvērst vecu dzīvokli modernā loftā: “Galvenais — atbrīvoties no visa vecā!”

Mirdza rūgti pasmīnēja. Lūk, viņa. Vecā lieta, kas traucē. Nosēdēja līdz vakaram. Tad piecēlās. Izņēma fotoalbumu. Lūk, viņi ar vīru liek pamatus. Jauni. Laimīgi. Lūk, mazais Andris stāda pirmo koku. Viņa šķirstīja lapas. Aukstums dvēselē atkāpās. Parādījās kaut kas ciets. Tērauda dabu. Nē. Tā nebūs. Viņa neļaus pārvērst savu dzīvi svešā biznesa plānā. No rīta viņa pamodās kā cits cilvēks. Nezvanīja dēlam. Nerīkoja skaidrošanos. Pārāk vienkārši un paredzami.

Vispirms viņa devās pie speciālista. Gribēja dabūt tos pašus papīrus atpakaļ. Tad saņēma izziņu par savu māju. Jā. Tiešām. Īpašnieki: Andris un Maira. Bet viņa nesamulsa. Rīkojās kā pieredzējusi sieviete dokumentu jautājumos. Precīzi un aukstasinīgi. Nākamais solis bija vizīte pie draudzenes Zanes. Zane visu mūžu bija galvenā grāmatvede. Tvērienu nebija zaudējusi arī pensijā.

— Ko domā darīt? — viņa jautāja, noklausījusies stāstu.

— Gribu piestādīt viņiem rēķinu, — klusi teica Mirdza. — Par visiem šiem gadiem.

Lasi vēl: Īsti “vīriešu” salāti: sātīgs un pikants gaļas meistardarbs, kuru gribēsies baudīt atkal un atkal

Zanes acis iepletās. Tad tajās iemirdzējās draiskulīga dzirkstelīte:

— Tas ir ģeniāli! Velc laukā arhīvus. Rēķināsim.

Tā bija dīvainākā atskaite pasaulē. Viņas sēdēja virtuvē, dzēra tēju un cilāja vecos pierakstus. Kvītis par elektrību. Čeki par sēklām. Pieraksti blociņā: “10 burkas gurķu, 12 litri ābolu sulas”.

— Dzīvošana mājā. Ņemam pēc minimuma, — komandēja Zane. — Reizinām ar brīvdienu skaitu gadā. Uz divdesmit gadiem.

— Zane, kāda dzīvošana, tie taču bērni…

— Bērni nepārraksta vecāku māju aiz muguras, — stingri atbildēja Zane. — Rēķinām tālāk. Komunālie maksājumi. Ūdens, elektrība. Tu taču par visu maksāji.

— Dārznieka pakalpojumi. Tu zini, cik maksā profesionāla kopšana? Bet tev ir mākslas darbs.

— Pavāra pakalpojumi. Pīrāgi, morsi, sagataves. Visam ir cena.

— Apkopējas pakalpojumi. Viņi atbrauca uz visu gatavu. Aizbrauca, atstājot kaudzi veļas.

Mirdza pretojās.

Kā var novērtēt naudā savu mīlestību

— Tas nav mīlestības novērtējums, — Zane bija nepielūdzama. — Tas ir viņu patērētājkāres novērtējums. Viņi ir pieraduši, ka tavas rūpes ir bezmaksas. Mēs parādīsim reālo vērtību.

Viņas nosēdēja līdz vēlai naktij. Summa auga. Kad Zane apkopoja rezultātu, Mirdza iepleta acis. Skaitlis bija salīdzināms ar pašas vasarnīcas vērtību.

— Lūk, tava dāvana, — Zane pasniedza glīti apdrukātu lapu.

Pēc nedēļas mazmeitai Madarai bija dzimšanas diena. Septiņi gadi. Svētkus sarīkoja vasarnīcā. Maira lidinājās apkārt, dalot norādījumus. Bija uzaicināti animatori. Pasūtīta milzīga torte. Viesu bija daudz. Mirdza palīdzēja klāt galdu. Smaidīja. Spēlējās ar mazmeitu. Neviens muskulis nenodeva vētru iekšienē. Viņa bija mierīga. Kā klusums pirms vētras.

Kulminācija pienāca vakarā

Ienesa torti ar svecītēm. Madara ievēlējās vēlēšanos. Visi aplaudēja. Maira pacēla roku:

— Draugi! Mums ir dubulti svētki. Papildus princeses dzimšanas dienai mēs vēlamies dalīties priekā. Mēs paplašināmies. Pērkam kaimiņu īpašumu.

Viesi atzinīgi dūca. Andris samulsuši smaidīja. Paskatījās uz māti. Acīs — vainas apziņas un lūguma maisījums. Tad piecēlās Mirdza. Paņēma skaistu mapi ar lentīti:

— Arī man ir dāvana, bērni. Par godu šādam notikumam.

Viņa pasniedza mapi Mairai.

— Māmiņ, nevajadzēja. — tā nodziedāja. Bija pārliecināta, ka tur ir kaut kas patīkams.

Atsēja lentīti. Atvēra. Smaids lēnām pazuda no sejas. Viņa skatījās uz lapu. Seja mainījās. No neizpratnes līdz izbrīnai.

— Kas tas tāds ir? — viņa nošņāca. Viņi domāja, ka esmu vienkārša vecenīte. Viņi kļūdījās. Es izrādījos daudz sarežģītāka.

Andris paņēma lapu. Pārlaida acis.

— Mamma?

— Tas ir rēķins, dēls, — mierīgi atbildēja Mirdza. — Par divdesmit mana viesmīlības gadiem. Tur viss ir uzskaitīts. Dzīvošana, komunālie maksājumi, mans dārznieces, pavāres un apkopējas darbs. Rezultāts ir apakšā. Vasarnīcas vērtība.

Iestājās klusums. Sīca ods. Viesi sastinga. Animatori tērpos apklusa.

— Tā kā mēs tagad esam partneri, — Mirdza turpināja, — nokārtosim vecos parādus. Pirms jaunajiem projektiem.

Maira attapās:

— Kāds rēķins? Mēs esam jūsu ģimene.

— Ģimene nerīkojas tā, kā rīkojāties jūs, — klusi atbildēja Mirdza. — Ģimene pa kluso nepārraksta īpašumu.

Viņa pagriezās pret viesiem:

— Atvainojiet par sabojātajiem svētkiem. Bet lietas ir laikus jāsauc īstajos vārdos. Citādi var pazaudēt ne tikai māju, bet arī sevi.

Lasi vēl: “Tev būtu jāsāk nēsāt bēšu krāsu, tev tomēr jau 52′ paziņoja vīrs; es izņēmu telefonu un piezvanīju kādam

Viņa paņēma somiņu. Noskūpstīja mazmeitu uz galvas:

— Daudz laimes dzimšanas dienā, saulīt. Vecmāmiņa tevi mīl.

Un devās uz izeju. Neatskatoties. Dzirdēja apjukušus čukstus. Mairas čukstus. Bet neatskatījās. Vasarnīcu viņa atguva vienkāršāk, nekā domāja. Izrādījās, ka papīri bija noformēti ar pārkāpumiem. Notārs palīdzēja visu izlabot. Andris nepretojās. Tieši otrādi, palīdzēja. Viņš piezvanīja nedēļu pēc svētkiem:

— Mammu, piedod.

Viņa klusēja.

— Es nezināju, kā tev pateikt. Maira pārliecināja, ka tā būs labāk visiem.

— Tu nezināji vai negribēji zināt? — viņa klusi jautāja. — Tās ir dažādas lietas.

Ar Mairu viņi uz laiku padzīvoja atsevišķi. Viņa nespēja piedot ne “izrādi”, ne vasarnīcas zaudēšanu. Bet zināt, dažreiz man jautā — vai tas tiešām tā bija? Vai arī es izdomāju šo stāstu skaistuma dēļ? Es skatos uz savu vasarnīcu, kur atkal aug mīļās dobes, un domāju: vai tam ir nozīme? Galvenais, ka tā dzīvē gadās biežāk, nekā gribētos. Dēls nāk katras brīvdienas. Atved zefīru šokolādē. Nesen viņš teica:

— Mammu, es sapratu, ko tu toreiz izdarīji. Tu ne tikai atguvi vasarnīcu. Tu devi man iespēju pieaugt.

Mirdza pasmaidīja. Paņēma adāmadatas. Drīz ziema. Laiks adīt Madarai siltus cimdus. Dzīve turpinājās. Un tā bija skaista. Savā taisnīgumā. Vienkāršībā. Tiesībās būt savas sūtības saimniecei. Bet kā rīkotos jūs manā vietā? Vai klusētu? Vai arī piestādītu rēķinu par bezmaksas rūpju gadiem?

Related Post

Kā var novērtēt naudā savu mīlestību

Kulminācija pienāca vakarā

Tevi noteikti interesēs