Mēs jums vedam pārtiku, jo domājam: “Mammai ir grūti, pensija maza”, bet izrādās…
— 500 Katru mēnesi. Piecpadsmitajā datumā. Kā pulkstenis. Baiba nejautāja — viņa apgalvoja. Vedekla turēja manu telefonu divos pirkstos, it kā tas būtu netīrs vai nokaitēts.
— Maijas kundze, kas ir Māra K.?
Atradu vīra vēstules un sapratu: tagad maksāšu es. Es sēdēju uz taburetes, iztaisnojusi muguru. Pieradums. Kad strādāju par galveno ekonomisti, ielāgoju: mugura jātur taisna, īpaši tad, kad zeme slīd ārā zem kājām.
Virtuvē smaržoja pēc kafijas un trauksmes. Šī lipīgā smarža te virmoja pēdējo pusstundu, kopš brīža, kad es neapdomīgi palūdzu palīdzēt ar bankas lietotni.
— Baiba, noliec telefonu, — es klusi teicu. — Tā ir mana darīšana.
— Jūsu? — Vedekla iesmējās. Šajā skaņā bija tik daudz rūgtuma, ka man iekšā viss sarāvās.
— Maijas kundze, mēs ar Kasparu jau otro gadu krājam dzīvoklim. Mēs jums vedam pārtiku, jo domājam: “Mammai ir grūti, pensija maza.” Es jums zābakus ziemai izvēlējos izpārdošanā, jo jūsu vecie jau pēc putras prasa. Bet jūs…
Viņa apklusa, skatoties ekrānā. Cipari ir spītīga lieta. Es kā bijusī ekonomiste to zinu vislabāk.
— Bet jūs piecpadsmit gadus uzturat kaut kādu svešu sievieti.
Ja jūs domājat, ka es nobijos, tad nē. Es vienkārši biju nogurusi. Bailes pazuda jau pirms kādiem pieciem gadiem. Palika tikai smagums kaut kur pakrūtē. Es zināju, ka šī diena pienāks. Noslēpumu nevar slēpt mūžīgi, īpaši, ja šis noslēpums ir ikmēneša pārskaitījums, kas darījumu vēsturē spīd kā sarkans karogs.
“Maijas kundze, ļaujiet es jums iestatīšu automātisko maksājumu par komunālajiem pakalpojumiem, kāpēc jums stāvēt rindā?” — Baiba piedāvāja pirms stundas. Es piekritu. Atslābu. Zaudēju modrību. Vecums — tas ir brīdis, kad tu sāc uzticēt bērniem to, ko agrāk kontrolēji pati. Un re, rezultāts.
— Tie ir krāpnieki? — Baibas balss iedrebējās, dusmas nomainīja izbīlis. — Jūs iebiedēja? Sakiet godīgi.
Es paskatījos pa logu. Decembris šogad bija sniegots, pagalmā kupenas bija līdz ceļiem. Skaisti. Un ļoti auksti.
— Neviens mani nav iebiedējis, Baibiņ.
— Tad kas tas ir? Tēva nav jau piecpadsmit gadus… Tā ir… viņa sieviete? Jūs viņai maksājat, lai viņa klusētu? Vai arī… Dievs, vai Kasparam ir brālis?
Fantāzija viņai strādāja lieliski. Žēl tikai, ka dzīve parasti raksta scenārijus daudz prozaiskākus. Un savādākus.
— Baiba, — es piecēlos un piegāju pie tējkannas. Pogas klikšķis klusumā noskanēja pārāk skaļi. — Neizdomā.
— Tad paskaidrojiet. 500 eiro. Tā ir gandrīz puse no jūsu pensijas piemaksas. Mēs jums bāžam naudu, bet jūs to — tur? Kam?
Es klusēju. Un ko es varēju teikt? To, ka patiesība sagraus viņu mājīgo, saprotamo pasauli ātrāk nekā jebkuras nesaskaņas? Ka viņas vīrs, mans dēls Kaspars, kuru viņa uzskata par kārtības paraugu, ir dēls cilvēkam, kurš pieļāvis kļūdu? Jūs noteikti pazīstat tādas sievietes kā es. Mēs visu mūžu kaut ko lāpām. Vispirms zeķes, tad ģimenes budžetu, pēc tam — citu likteņus. Un to visu klusējot. Lai “puiši nesatrauktos”.
— Es zvanu Kasparam, — apņēmīgi teica vedekla.
— Zvani, — es pamāju.
Vīriešu saruna Kaspars atbrauca pēc četrdesmit minūtēm. Ielidoja dzīvoklī, ienesot sev līdzi sala smaržu un automašīnas “eglīti”.
— Kas noticis? Baiba teica — steidzami. Mamm, tev kas noticis?
Viņš skatījās uz mani ar tām pašām bažām kā bērnībā, kad bija sasitis celīti un skrēja, lai es papūšu. Mans dēls. Mans lepnums. Četrdesmit divi gadi, bet acis tās pašas — uzticīgās.
Viņš nezināja. Neviens nezināja.
— Mammai viss ir kārtībā, — asi atbildēja Baiba, sakrustojot rokas uz krūtīm. — Bet mums ar tevi, dārgais, tūlīt būs ļoti interesanti. Sēdies.
Kaspars pārvietoja skatienu no sievas uz mani, tad uz telefonu, kas tā arī gulēja uz galda, spīdot ar bloķēšanas ekrānu.
— Kas te vispār notiek?
— Mamma, pastāsti viņam, — pieprasīja Baiba. — Vai arī es pastāstīšu. Par Māru K.
Dzirdot šo vārdu, es neviļus ieķēros galda virsmā. Piecpadsmit gadus es nodrebēju, kad dzirdēju vārdu “Māra” uz ielas vai televizorā.
— Kas ir Māra K.? — Kaspars sarauca pieri. — Mamm?
Virtuvē iestājās klusums. Varēja dzirdēt, kā dūc ledusskapis un kā gaitenī tikšķ pulkstenis. Tas pats, ar dzeguzi, kuru mans aizgājušais vīrs, Kaspara tēvs, nopirka mūsu sudraba kāzās.
“Mīlu tevi, Maijiņ,” viņš toreiz teica. “Tu esi mana drošā aizmugure.” Aizmugure. Cik precīzs vārds. Aizmugure ir tur, kur tiek vāktas citu kļūdu sekas.
— Vai jūs tiešām vēlaties zināt? — es klusi jautāju, skatoties dēlam tieši acīs. — Atpakaļ šīs zināšanas vairs neatdosiet. Dzīvot kā agrāk vairs nesanāks.
— Mamm, nebaidi, — Kaspars nervozi iesmējās, bet smaids sanāca šķībs. — Tu ko, esi iestājusies kādā sektā? Dzīvokli pārrakstīji?
— Sliktāk, dēls. Daudz sarežģītāk.
Es piecēlos un lēnām, šļūcot mājas čībās, aizgāju uz guļamistabu. Tur, kumodes apakšējā atvilktnē, zem vecas gultas veļas kaudzes, gulēja skārda cepumu kārba. Mans arhīvs. Mana atmiņa. Mana nasta. Kad atgriezos virtuvē, viņi sēdēja tikpat nekustīgi. Es noliku uz galda vecu, melnbaltu fotogrāfiju ar nolūzušu stūrīti. Tajā bija viņu tēvs. Jauns, skaists, smejošs. Bet viņam blakus, bērnu ratiņos, sēdēja meitenīte. Kājas viņai bija dīvaini apsegtas ar pledu, un poza bija nedabiska, saspringta.
— Tā nav viņa aizraušanās, Baiba, — es teicu, apsēžoties uz krēsla. Spēka stāvēt vairs nebija. — Un tie nav krāpnieki.
Kaspars paņēma fotogrāfiju. Viņa pirksti nedaudz iedrebējās.
— Kas tā ir, mamm?
Es ievilku krūtīs gaisu. Gaiss bija dzelošs kā patiesība.
— Tā ir Māra. Tava māsa.
— Māsa? — Kaspars izrunāja šo vārdu tā, it kā mēģinātu uz mēles kaut ko rūgtu. — Mamm, par ko tu runā? Tēvs taču… mums taču…
— Tavs tēvs bija precējies pirms manis, — es pārtraucu viņu, neļaujot viņam paslēpties aiz ilūzijām. — Sen. Viņam bija divdesmit pieci gadi. Mārai bija trīs gadi, kad viņš aizgāja. Aizgāja pie manis.
Baiba ieelsās un pielika plaukstu pie lūpām. Viņas acīs bija lasāms apjukums. Puzle salikās kopā.
— Viņš teica, ka tur viss ir beidzies. Ka sieva ir smags cilvēks, dzīves nav, — es runāju mierīgi, skatoties vienā punktā uz galdauta. — Par bērnu pateica garāmejot: “Ir meita, bet viņa nav mana, viņa palika pie viņas.” Es ticēju. Jauna biju, iemīlējusies.
Kaspars klusēja, pētot fotogrāfiju. Viņa sejā, kas vienmēr bija tik atvērta, tagad parādījās stingras rievas — tēva vaibsti.
— Un pēc tam? — viņš dobji jautāja.
— Un pēc tam mēs dzīvojām. Tu piedzimi. Laimīgi dzīvojām, vai ne? — Es skumji pasmaidīju. — Tēvs tevi dievināja. Nēsāja uz rokām. Uz vasarnīcu, makšķerēt…
Es apklusu, sakopojot domas.
— Bet pirms piecpadsmit gadiem, kad viņa vairs nebija, es atradu vēstules. Tās bija paslēptas garāžā, tālākajā instrumentu atvilktnē.
Es izņēmu no tās pašas skārda kārbas četrkārt salocītu lapu. Papīrs bija nodzeltējis, bet tinte vēl bija koša.
— Viņas māte viņam rakstīja. Lūdza palīdzību. Pat ne naudu — vienkārši atbraukt, palīdzēt nonest ratiņus, aizvest kur nepieciešams. Rakstīja, ka Mārai kļūst grūtāk, ka viņai vajadzīga uzmanība. Ka viņa jautā par tēti.
— Un? — Kaspara balss aizlūza. — Viņš brauca?
— Nē. Nevienu reizi. — Es pacēlu acis uz dēlu. — Viņš pat neatvēra šīs vēstules. Puse aplokšņu bija aizlīmētas. Es tās lasīju jau pēc tam. Visu nakti sēdēju un lasīju.
Klusums virtuvē kļuva biezs. Varēja dzirdēt, kā aiz loga kauc mašīnas bremzes, kas mēģina izkļūt no ledainas rises.
Mantojums, kuru nevar sadalīt
— Viņas mātes nebija jau pusgadu pēc viņa, — es turpināju. — Mārai bija trīsdesmit. Viņa kopš bērnības ir problēmas. Pilnīgi viena divistabu dzīvoklī nomalē. Radu nav.
— Un jūs… — iesāka Baiba, bet viņas balss pārtrūka.
— Es aizbraucu pie viņas.
— Pie viņas? — Kaspars salēcās. — Tu aizbrauci pie vīra meitas no pirmās laulības? Pie tās, kuru viņš …?
— Jā. Man tas bija jāredz.
Es atcerējos to dienu. Mitruma smaku kāpņu telpā, nolupušās durvis, vecās atslēgas švīkoņu. Un sievieti krēslā, kura skatījās uz mani ar mana vīra acīm. Ar tām pašām acīm, kuras es mīlēju trīsdesmit gadus…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
