“Kā mēs tiksim galā? Tava alga pietiek kredītam par tavu mašīnu, komunālajiem maksājumiem un ēdienam, ja ēst tikai griķus. Es iešu strādāt un vedīšu mazo uz dārziņu”
Es no tevis neprasu dimantus, es lūdzu iespēju neskaitīt un atļauties vairāk! Es gribu iet strādāt.
Anita dzēra kafiju un skatījās pa logu. Aiz tā bija parasts pagalms pie parastas paneļu deviņstāvu mājas: sarūsējušas šūpoles, pāris koku, viegli apbērtu ar pirmajām novembra sniegpārslām, un mūžīgi ar mašīnām pārpildīta stāvvieta.
Blakus istabā gulēja divgadīgā Alise. Klusi, kaprīzi un nogurusi. No šīs skaņas raustījās acs, bet Anita turpināja turēt raksturu. Meita nekādīgi negribēja būt gultiņā, pieprasot, lai mamma viņu šūpo. Nē, un vēlreiz nē, lai pierod aizmigt pati. Pēc trim stundām bija jābrauc pakaļ septiņgadīgajam Mārtiņam uz skolu un jāved viņš cauri visam Rīgas centram uz treniņu pie trenera, kuru bija izvēlējies viņas vīrs. Un vienalga, cik tālu un cik tas sievietei ir grūti braukt pa centru ar visu to satiksmi.
Viņa iegāja bērnistabā. Paņēma viņu rokās, un Alise gandrīz uzreiz aizmiga. Anita uzmanīgi ielika viņu gultiņā, piesedza ar segu un uz brīdi apstājās, skatoties uz ideālajām skropstām, apaļajiem vaigiem un bedrītēm. Mīlestība… Viņa visu darīja viņu labā, šo divu dēļ. Bet kur pazuda viņa pati? Tā, kas ar spožumu aizstāvēja diplomu uzņēmējdarbībā, kas varēja naktīm taisīt prezentācijas un pēc darba iet pastaigāties, tā, kas nēsāja augstpapēžu kurpes, greznas kleitas un smējās skaļi.
Tagad viņas pasaule bija sarukusi līdz šīs trīs istabu dzīvokļa kvadrātmetriem, ko Viktoram bija atstājusi vecmāmiņa mantojumā. Viens dekrēta atvaļinājums, tūlīt pēc tā gandrīz otrs, nedeva viņai pat…
Vakarā, kad dēls priecīgs ēda makaronus ar desiņām, bet Alise, sēžot barošanas krēsliņā, bija izkaisījusi ēdienu pa grīdu, atskanēja atslēga slēdzenē. Atgriezās vīrs.
— Nu, kā te mūsu lietas? — skaļi jautāja viņš, koridorā karinot jaku.
— Normāli, — atbildēja Anita no virtuves, noslaukot rokas priekšautā. — Mārtiņš labi nostrādāja, treneris uzslavēja. Alise slikti gulēja, kaprīza, laikam zobi nāk.
Runāt nebija par ko vairāk. Viena un tā pati diena, tie paši vārdi. Viktors iegāja virtuvē, pabužināja dēlam galvu, pieliecās pie meitas. Tā sajūsmā izdvesa skaņu un pastiepa pie viņa lipīgās rokas.
— Tētis atnācis! — viņš paņēma viņu rokās, izvairoties no netīrajiem pirkstiņiem. — Un pie jums te, skatos, nekārtība. Kā parasti.
Anita ar skatienu pārlaida virtuvi. Jā, nebija ideāli. Bet nekārtība? Tikai nebija paspējusi nomazgāt traukus pēc vakariņu gatavošanas.
— Paspēšu, — mierīgi noteica viņa. — Sēdies, vakariņas atdziest.
Viņš apsēdās, pastiepās un pievilka sev tuvāk šķīvi, ko sieva bija nolikusi uz galda un jautāja:
— Salātu nav?
— Nav. Vēl par pulciņu jāmaksā.
Vīrs nekā nereaģēja, izlikās, ka nedzird. Viņa, it kā nekas nebūtu, turpināja sarunu:
— Tu man naudu pārtikai neatstāji. Es palūdzu mammai, viņa man pārskaitīja. Vajadzētu atdot.
Viņš nolika dakšiņu.
— Es teicu, nevajag ņemt no taviem vecākiem! Mēs paši tiksim galā.
— Kā mēs tiksim galā? Tava alga pietiek kredītam par tavu mašīnu, komunālajiem maksājumiem un ēdienam, ja ēst tikai griķus. Visam pārējam — bērnu drēbēm, pulciņiem nav! Es no tevis neprasu dimantus, es lūdzu iespēju neskaitīt katru centu!
— Tātad jātaupa, — atbildēja viņš. — Nevis jāskraida pie vecākiem ar izstieptu roku. Tu sēdi mājās, tev ir laiks meklēt akcijas produktiem. Galu galā, tās nav manas problēmas. Starp citu, tev jauni auskariņi?
Viņa mehāniski aizskāra ausu ļipiņas. Cik ātri vīrs pamana kaut ko jaunu.
— Jā, tētis saņēma prēmiju, atsūtīja man mazliet. Es šādus sen gribēju, simpātiskas un maksā maz.
— Maz? Es darbā strādāju līdz pēdējam, bet tev auskari ir maz? Tu pērc kaut ko sev, nevis MUMS!
Viņu pārņēma karstuma vilnis. Visus šos 10 laulības gadus viņa tikai arī darīja, ka strādāja MŪSU labā, kā izteicās vīrs. Vispirms taisīja remontu, pēc tam nesa bērnus, negulēja naktis. Strādāja, kad vien varēja. Viņas vecāki bezgalīgi veda pie viņiem pilnas somas ar pārtiku, jo viņai nekam nepietika.
— Ne ko jau! Galu galā es arī esmu tikai…bet tad saprata, ka nav nozīmes turpināt.
Pagāja stunda.
– Es gribu vest Alisi uz bērnudārzu un iet strādāt.
Virtuvē iestājās klusums.
— Kādu darbu? — lēni jautāja Viktors. — Alisei vēl nav trīs gadi. Vai galvenais ir tavas iegribas?
— Pie kā te iegribas? Man ir apnicis staigāt džinsos, jo man nav naudas zeķbiksēm. Es gribu pasūtīt picu, nevis gatavot to no kotlešu un desas atliekām. Es gribu ar draudzenēm pasēdēt kafejnīcā! Man ir apnicis prasīt naudu no vecākiem! Un vispār, es gribu atgriezties savā vecajā darbā, mani tur gaida.
— Tu nopietni? Pica viņai vajadzīga? Lieliski. Tāpēc Alise visu dienu sēdēs bērnudārzā? Nē, Anita. Mana meita bērnudārzā neies. Tas nav apspriežams.
Viņa pamāja ar roku viņa priekšā:
— Bet kas ir apspriežams? Tad pelni tik, lai es dienām neskaitu centus. Un tici, es ar prieku sēdēšu mājās.
— Re, kāda… Es tev neesmu vīrs, bet naudas maiss.
— Uzklausi vismaz mani, — viņa centās kaut kā paskaidrot vīram.
— Es teicu — nē, — viņš atbīdīja šķīvi, piecēlās. Tēma slēgta. Un pietiek. Satīri aiz bērniem, visur nekārtība.
Viņš pagriezās, lai izietu no virtuves, bet Anita bija tik ļoti nogurusi.
— Es neprasu, es paziņoju! Es janvārī Alisi vedu uz bērnudārzu un eju strādāt.
Lasi vēl: “Es nevaru tevi atgriezt, tēt,” viņš klusi teica, skatoties tumsā aiz loga, “bet es varu mainīties…”
— Ko-oo?
— Es teicu, ka tā vairs nevar turpināties. Es pieņēmu lēmumu.
— Tu pieņēmi lēmumu? Tad krāmē mantas. Dzīvoklis ir mans.
— Ko? — viņa čukstēja.
— Tu dzirdēji.
Viņš pagriezās un izgāja aizverot durvis. Anita palika stāvam virtuves vidū skatoties uz Mārtiņu un Alisi.
Rīts sākās ar viltus pamieru. Viktors izlikās, ka vakardienas sarunas nebija. Viņš pagatavoja sev un viņai kafiju, noskūpstīja bērnus un, jau ģērbjoties pie durvīm, pagriezās:
— Labi, nepukojies. Es pēc darba biju noguris, tu vēl patrāpījies pa rokai. Tāpēc arī tā sanāca. Miers?
Viņš gaidīja, ka viņa pamās ar galvu, pasmaidīs, pateiks «labi». Bet Anita klusēja, viņai negribējās neko teikt. Tam nebija jēgas.
Lasi vēl: Biezpiena cepumi 10 minūtēs: gaisīgi, aromātiski un bez liekām problēmām
Pēc viņa aiziešanas viņa aizveda Mārtiņu uz skolu, pēc tam ķērās pie mājas darbiem. Un tikai tad, kad ielika Aisi gulēt pusdienlaiku miegam, paņēma telefonu un piezvanīja mātei.
— Mammu, tev bija taisnība. Man vajadzīga tava palīdzība.
Viņa pastāstīja par vakardienas konfliktu. Un par vakardienas «krāmē mantas». Mamma klusēja minūti, pēc tam mierīgi teica:
— Pamazām krāmē. Es šodien parunāšu ar tēvu, ko izdomāsim.
Pēc nedēļas Anitas vecāki īrēja viņai nelielu, bet gaišu divistabu dzīvokli piecu minūšu gājienā no viņu mājām. Tajā pašā dienā, kamēr Viktors bija darbā, Anita ar tēva un brāļa palīdzību pārveda mantas. Viņa atstāja viņam atslēgas uz virtuves galda un nosūtīja ziņu: «Nezvani.»
Vismazāk viņu uztrauca, ko padomās vīrs. Viņa mierīgi pārcēla pulciņu tuvāk jaunajām mājām. Alisi pierakstīja bērnudārzā. Piezvanīja darbā un paziņoja, ka drīz atgriezīsies. Iesniedza prasību par šķiršanos un alimentiem.
Pagāja pusgads. Anita stāvēja uz balkona, skatījās uz iedegušajām pilsētas gaismām un dzēra siltu tēju. Mārtiņš pildīja mājasdarbus, bet Alise lika puzli. Bija klusi, mājīgi un mierīgi. Un šajā klusumā viņa aizdomājās: «Kāpēc? Kāpēc tik ilgi gaidīju?» Izrādījās, pietiek tikai ar vienu pirmo soli.
