Andrejs sēdēja pie loga un skatījās, kā garām skrien pelēcīgi mākoņi. Viņš atkal un atkal atcerējās to dienu. Kaut kas tajā brīdī sabruka. Viņš apsēdās pie loga, bet telefons klusēja
Visi viņa zvani palika neatbildēti. «Abonenta numurs nav pieejams» — auksti atkārtoja automātiskais balss paziņojums. Bet laiks gāja. Un klusums pieauga. Andrejs apsēdās pie datora, bet vairs nevarēja koncentrēties darbam. Visi cipari saplūda vienā miglā. Prātā atkal un atkal skanēja viņas balss: «Vienkārši gribēju pajautāt, kā tev klājas…»
Viņš mēģināja aizsūtīt ziņu, bet ekrānā palika tikai pelēks ķeksītis. Tā sākās viņa nebeidzamās gaidīšanas dienas. Mārtiņš iegāja pie sava drauga Jāņa kaimiņu nodaļā.
— Tu esi tumšāks par mākoni, — Jānis uzreiz pamanīja, ielejot tēju. — Kas noticis?
— Nezinu, — Mārtiņš smagi apsēdās uz krēsla. — Tēvs nezvana. Es pats viņam zvanīju — neatbild.
— Varbūt aizbrauca kaut kur? — ieminējās draugs. — Vasara, visi taču braukā uz vasarnīcām vai sanatorijām.
— Varbūt… — nedroši pamāja ar galvu Mārtiņš. — Bet parasti viņš pabrīdina.
— Aizbrauc, ko gaidīt, — ieteica Jānis.
— Droši vien viss ir kārtībā, — atmeta ar roku Mārtiņš. — Es vienkārši uzvelkos.
Viņš centās runāt mierīgi, bet iekšā viss vārījās. Prātā uzplaiksnīja atmiņas: tēvs sēž vecajā krēslā, nesteidzīgi stāsta par saviem ziediem uz balkona, par grāmatu, ko izlasījis. Un tas pēdējais zvans… Mārtiņš saviebās, it kā no fiziskām sāpēm.
Viņš pēkšņi pieķēra sevi pie domas, ka nespēj koncentrēties darbam. Skaitļi atskaitēs saplūda vienā pelēcīgā masā. Galvā atkal un atkal atskanēja tēva balss: «Vienkārši gribēju uzzināt, kā tev klājas…»
Mārtiņš atbīdīja krēslu, satvēra telefonu un vēlreiz sastādīja numuru.
— Hallo! — viņa balsī skanēja gandrīz lūgums. — Tēti, atbildi taču! Taču atkal tikai aukstā frāze: «Abonents pagaidām nav pieejams…»
Viņš aizklāja seju ar rokām. Tagad nemiers pārtapa īstās bailēs.
— Pietiek vilkt, — viņš pateica pats sev skaļi. — Braukšu. Šodien pat. Viņš atvēra kalendāru datorā un iesniedza pieteikumu atvaļinājumam par savu naudu. Kolēģi izbrīnā sarāvās — Mārtiņš nekad neņēma negaidītas brīvdienas. Bet viņam bija vienalga. Darbs var pagaidīt. Tajā brīdī viņš saprata vienkāršu lietu: lai kas arī nebūtu noticis, viņam jāsatiek tēvs.
Un šoreiz ne pa telefonu.
2. nodaļa
— Tēti! Tu esi mājās? — Mārtiņš iesaucās, tikko pārkāpis dzīvokļa slieksni. Atbildē — klusums. Nevis ierastais, mājīgais klusums, bet kaut kāds dobjš, svešs.
— Tēti, tas es! — viņš vēlreiz iesaucās, sperdams soļus dziļāk gaitenī.
Mārtiņš apstājās, klausoties. Ne skaņas — ne soļu, ne avīzes švīkstoņas, ne televizora murdoņas, ko tēvs parasti neturēja izslēgtu pat naktī.
Viņš iegāja viesistabā. Viss stāvēja savās vietās, bet telpā bija jūtama tukšuma sajūta. Putekļi uz plaukta pie televizora, nemazgāta krūze uz galda, pledu mest nost uz dīvāna. Likās, tēvs tikai izgājis uz mirkli un tūlīt nāks atpakaļ… bet iekšējā balss čukstēja — nē, neatnāks.
— Tēti… — Mārtiņš iečukstēja.
Viņš steigšus staigāja pa dzīvokli, skatījās vannas istabā, virtuvē, pat uz balkona, it kā cerētu atrast tur tēvu. Bet no istabas uz istabu — tikai tukšums.
«Varbūt viņš pastā? Varbūt kas notika pa ceļam mājup?» — domas putrojās, pārvēršoties par vienu vienīgu kņadu. Guļamistabā viņš apstājās. Uz naktsgaldiņa gulēja vecais telefons. Mārtiņš to ieslēdza. Telefons pamodās, izdvesdams vājo signālu, un ekrānā parādījās pēdējā saņemtā ziņa:
«Aizņemts, piezvanīšu.»
No paša teksta Mārtiņu kā zibens pāršalca. Viņš atcerējās to dienu. Sēdēja sapulcē, mehāniski atsūtīja tēvam īso frāzi un par to aizmirsis. Toreiz likās, ka tas nenozīmē neko. Bet tagad… tagad šie vārdi bija kā spriedums.
— Tēti… — Mārtiņš apsēdās uz gultas malas. — Kāpēc es tad nepiezvanīju atpakaļ? Kāpēc vienmēr domāju, ka vēl būs laiks?
Viņš pārskatīja ziņas. Dažas īsas tēva frāzes: «Kā tu?», «Piezvani, kad vari», «Ilgojos». Pēc tam viņš pamanīja mapi «Melnraksti». Tur bija viens nepabeigts ziņojums. Mārtiņš to atvēra, un ekrānā parādījās vārdi:
«Vienkārši gribēju pajautāt, kā tev klājas…» Tik vien. Bez punkta beigās. It kā tēvs rakstījis un pēkšņi apstājies.
Mārtiņš nometa telefonu uz galdiņa un priekšā uzplaiksnīja bērnības ainas: tēvs tur viņu aiz rokas pirmajā skolas dienā, kopā labo velosipēdu, smejas par kaut kādu muļķību. Atmiņas uzgāzās viļņiem.
— Es biju tāds…, — viņš nočukstēja. — Vienmēr atradu attaisnojumus… darbs, sapulces… Bet viņš tikai gribēja parunāties.
Tajā brīdī Mārtiņš saprata: iepriekšējās dzīves vairs neatgriezīsies. Viss, kas šķita pašsaprotams un pat kaitinošs — zvani, sarunas, jautājumi «Kā tev klājas?» — izrādījās pats dārgākais.
Viņš paskatījās uz veco telefonu un sajuta, kā iekšienē kaut kas galīgi lūzt.
— Piedod man, tēti… — vārdi izskanēja tukšajā istabā, un klusums viņam atbildēja ar atbalsi. Mārtiņš sēdēja nekustīgs, nespēdams piecelties. Galvā skanēja tikai viena doma: vajadzēja vien pacelt klausuli un pateikt pāris vienkāršus vārdus. Bet tagad — jau par vēlu.
3. nodaļa
Dzīvokļa klusumu pārtrauca tikai Mārtiņa elpa. Viņš sēdēja, nekustīgs līdz pēkšņi sadzirdēja skaņu gaitenī. Durvju zvans. Viņš piecēlās. Varbūt tēvs? Varbūt viņš vienkārši bijis kaut kur prom, un tagad atnācis mājās? Mārtiņš metās pie durvīm. Taču, atvēris tās, ieraudzīja kaimiņieni — vecu, sirmu sievieti, kas dzīvoja blakus.
— Mārtiņ, — viņa klusi sacīja, — tu jau droši vien meklē tēvu?
Viņa seja bija tik līdzjūtīga.
— Jā… jūs viņu neesat redzējusi? — viņš steigšus jautāja.
Sieviete nopūtās.
— Redzēju, kā viņu aizveda. Pirms nedēļas.
— Un kur viņš ir?
— Nezinu, mīļais, — kaimiņiene paskatījās zemē. — Tev pašam jānoskaidro. Es tikai redzēju, kā viņu veda prom.
Viņš pateicās, kaut ko nesakarīgi noburkšķēja un aizvēra durvis. Kāpēc neviens nepiezvanīja? Kāpēc viņam nepateica? Viņš ātri satvēra somu, telefonu un gāja laukā no dzīvokļa. Kāpņu telpā soļi skanēja pārāk skaļi, kā bungas.
Mārtiņš nespēja apvaldīt domas:
«Ja vien es būtu atbraucis agrāk… Ja vien būtu atbildējis uz viņa zvaniem… Ja vien būtu atlicis darbu un vienkārši ieradies…»
— Man vajag zināt, kur atrodas mans tēvs. Viņu nesen atveda… — Jānis Bērziņš.
Māsai aiz letes bija ierastā, vienaldzīgā izteiksme, bet, ieraugot Mārtiņa acis, viņa kļuva nopietnāka.
— Lūdzu, uzgaidiet, — viņa sacīja, pāršķirstot dokumentus.
Pēc minūtes, kas šķita kā mūžība, viņa pacēla skatienu.
— Jūsu tēvs atradās pie mums, bet… — viņa brīdi vilcinājās. — Viņš aizgāja trīs dienas atpakaļ.
— Kā — “aizgāja”? — Mārtiņš nesaprata.
— Mēs darījām visu iespējamo, bet… — klusi teica māsa.
Pasaule ap viņu sāka griezties. Grīda it kā pazuda no zem kājām.
— Nē… tas nevar būt… — viņš iečukstēja, bet māsa tikai līdzjūtīgi noskatījās.
Mārtiņš izskrēja ārā. Viss bija galā. Nebūs vairs iespējas piezvanīt. Nebūs iespējas pateikt «piedod». Nebūs iespējas izstāstīt, cik ļoti viņš mīl savu tēvu. Un tagad klusums bija viņa vienīgais sarunu biedrs.
4. nodaļa
Mārtiņš ilgi sēdēja uz soliņa, līdz saule sāka rietēt. Vienlaikus prātā skanēja viena vienīga doma: jādodas uz tēva dzīvokli. Tur vēl palicis viss — viņa elpa, viņa pieskāriens, viņa dzīve.
Atgriežoties dzīvoklī, Mārtiņš sajuta dīvainu sajaukumu: tukšumu un reizē smagnēju klātbūtni. Mārtiņš piesēdās pie galda un sāka kārtot papīrus. Tur bija dažādas piezīmes ar maziem, nedaudz šķībiem burtiem: atgādinājums nopirkt to vai šo, telefona numuri, dārza plāni ar pierakstiem par tomātiem un gurķiem. Tas viss bija tik ikdienišķs, bet tagad šķita kā svētums.
Lasi vēl: Kā ātri pagatavot gardu desertu 15 minūtēs: apcepiet to pannā vai cepiet cepeškrāsnī
Atvilktnē viņš atrada aploksni ar uzrakstu: «Mārtiņam».
Brīdi viņš nespēja to atvērt, tikai skatījās uz pelēcīgo papīru. Bet tad viņš uzmanīgi pārrāva malas un izvilka pāris lapas. Tēva rokraksts.
«Dēls, ja tu lasi šo vēstuli, tad, iespējams, es vairs neesmu tev līdzās. Es negribu tevi apbēdināt, bet man sen bija sajūta, ka mani pieviļ. Ne vienmēr spēju saņemties un tev par to stāstīt — negribēju, lai tu uztraucies.
Gribu pateikt vienu: es lepojos ar tevi. Vienmēr. Pat tad, kad tu aizkavējies darbā un neatbildēji uz maniem zvaniem, es zināju — tu dari to, kas tev svarīgs. Un es priecājos, ka tev izdodas.
Ja reizēm šķita, ka es tevi traucēju ar saviem zvaniem vai jautājumiem, tad piedod. Man vienkārši ļoti pietrūka sarunu ar tevi. Tu esi man viss, kas man bija, un es vēlējos dzirdēt tavu balsi. Neatliec dzīvi uz rītdienu, dēls. Rīt var nepienākt. Dzīvo tā, lai katru dienu vari pateikt — es mīlēju, es pateicu, es biju klāt.
Tavs tēvs.»
Viņš saprata: tēvs viņam piedevis jau sen. Bet galvenais bija tas, ka viņš pats vēl nebija piedevis sev.
