Pieņemt lēmumu šķirties reizēm šķiet vienkāršāk nekā turpināt cīņu ar attiecību izaicinājumiem, tomēr Armands un Iveta Simsoni šobrīd vēl nav padevušies grūtību priekšā.
Par savu ģimenes dzīvi un sarežģījumiem laulībā Iveta atklāti stāsta žurnāla “Ieva” lappusēs, uzsverot, ka neviena attiecība nav ideāla.
Pasākumu vadītājs un televīzijas seja Armands Simsons jau ilgāku laiku atklāti cīnās ar depresiju un vairākkārt runājis par šo tēmu publiskajā telpā. Tomēr aiz šiem stāstiem vienmēr stāv arī ģimene – kā slimība un smagais emocionālais stāvoklis ietekmē sievu un bērnus, un kā viņi kopā cenšas atrast līdzsvaru ikdienas dzīvē.
Iveta ar Armandu kopā ir jau trīs gadu desmitus, un šajā laikā sabiedrībā par viņiem ir izveidojies priekšstats kā par saskanīgu, gandrīz vai paraugģimeni.
Tomēr pēdējā laikā ne viens, ne otrs vairs neslēpj, ka laulībā pienācis smagāks periods un viņi abi piedzīvo dziļu krīzi.
„Tad, kad mums gāja labi, mēs to stāstījām un nekas nebija samelots. Bet, lūdzu, nevajag nevienu idealizēt – tādas ideālās ģimenes vienkārši neeksistē! Jebkurās attiecībās ir tumšie akmeņi un smagie brīži. Arī mēs ar Armandu neesam dzīvojuši kā rožu laukā – ir bijuši brīži, kad strīdu dēļ nedēļām ilgi nerunājām viens ar otru,” atklāti stāsta Iveta. „Šobrīd, ja jābūt pavisam godīgai, mūsu sarunas ir kļuvušas ļoti retas un virspusējas.”
Viņa atzīst, ka šī laulības posma laikā abu attiecības ir nonākušas zemākajā punktā, kāds līdz šim pieredzēts. Tas, pēc viņas domām, ir īpaši sāpīgi, jo tik ilgi kopā būvēts ceļš tagad šķiet apdraudēts, un nākotnes iznākums vairs nav tik droši paredzams kā agrāk.
„Depresija Armandu ir ļoti izmainījusi, un dažbrīd man pat šķiet grūti viņu atpazīt,” atklāti stāsta Iveta.
„Agrāk mēs, jau pieaugušā vecumā, spējām muļķoties kā bērni, smieties par sīkumiem un priecāties par kopīgām nodarbēm. Mums bija daudz interešu, kas mūs vienoja, bet tagad no tā visa praktiski nekas nav palicis.
Mēs kopā ejam ārā reti, un viņa laiks lielākoties tiek veltīts padel tenisa spēlēšanai – viņš agri no rīta izbrauc un mājās pārrodas tikai vēlu vakarā. Protams, hobijam ir jābūt, tas ir veselīgi, taču jebkurai lietai dzīvē nepieciešams mērs un līdzsvars.”
Iveta neslēpj, ka viņai radusies sajūta – zāļu ietekmē Armands vairs īsti nav tas pats cilvēks, ko viņa pazinusi agrāk. Tas rada attiecībās papildu distanci un nedrošību par nākotni.
„Es nezinu, cik ilgi vēl prasīs šis atveseļošanās process. Patiesībā es tikai gaidu un ceru, bez skaidra priekšstata par to, kā viss atrisināsies,” viņa turpina. „Ģimene man nozīmē ārkārtīgi daudz, tā ir mans pamats un balsts. Esmu gatava darīt visu iespējamo, lai noturētu to kopā, taču šobrīd ir sajūta, ka viss izslīd caur pirkstiem kā smiltis. Neskatoties uz grūtībām, es joprojām līdz pēdējam gribu ticēt, ka attiecības iespējams salabot, lai cik smags šis ceļš arī būtu.”
