Laikam ejot, sapratu, ka ne katra saruna dara labu. Ir lietas, kuras labāk paturēt sev – un tas izrādījās pareizs solis.
Ir lietas, kas izklausās sīkas, bet laika gaitā var traucēt saprašanās. Ģimenes sarunās bieži piesauc visu – pašsajūtu, bērnus, darbu, nākotnes plānus un ikdienas rūpes. Tomēr, sasniedzot noteiktu vecumu, nāk apziņa: ne visu ir vērts atklāt pat vistuvākajiem.
Kad man apritēja 53 gadi, dzīve pamazām lika iemācīties vienu būtisku lietu – klusēšana dažkārt palīdz saglabāt mieru un cieņu daudz vairāk nekā atklātība. Sākumā tas nebija viegli, jo gribējās dalīties ar visu, bet ar laiku sapratu: dažas tēmas atstāt sevī ir vislabākais lēmums. Un šodien, pēc vairākiem gadiem, es zinu – tā bija pareiza izvēle.
Šeit vēlos dalīties ar piecām tēmām, kuras esmu nolēmusi vairs neapspriest ar ģimeni. Varbūt arī jūs atpazīsiet sevi un sapratīsiet, ka ir lietas, kuras labāk paturēt pie sevis.
1. Pašsajūta un ikdienas sīkumi
Mēs visi zinām, cik viegli ir sākt stāstīt par nogurumu, garastāvokli vai to, kā pagājusi nakts. Man pašai bija periods, kad katru tikšanos ar bērniem sāku ar šādiem stāstiem. Taču ar laiku ievēroju – viņi kļuva saspringti, sarunas kļuva smagākas, un mājās pēc vizītes palika nevis siltums, bet rūpes.
Tagad par pašsajūtu runāju tikai tad, ja mani patiešām pajautā. Ikdienā pietiek ar vienu frāzi: “Paldies, es tieku galā.” Tas rada mieru man un ļauj ģimenei palikt priecīgai.
2. Nauda un sadzīves jautājumi
Agrāk šķita, ka godīgāk ir visu izrunāt un sadalīt, bet pieredze parādīja pretējo. Kolīdz sarunās tiek iesaistīta nauda vai īpašumi, pat stipras saites sāk plaisāt. Pazinu ģimeni, kur bērni vēl vecāku dzīves laikā sāka spriest par to, kam kas “pienākas”. Rezultāts – rūgtums un gadiem ilgs klusums starp brāļiem un māsām.
Es nolēmu, ka šādus jautājumus risina nevis ģimenes galda sarunās, bet pie speciālista. Tuviniekiem pietiek zināt vienu – viss būs sakārtots, kad pienāks laiks.
3. Citu kļūdas
Kārdinājums pamācīt bērnus vai radiniekus ir liels: viņi taču dara “nepareizi”! Bet patiesība ir tāda, ka katram jāiziet savs ceļš. Kad reiz pārmetu brāļameitai, ka viņa precas pārāk jauna, viņa atbildēja: “Tu esi nodzīvojusi savu dzīvi, ļauj man nodzīvot manu.” Tas bija brīdis, kas lika aizdomāties uz visiem laikiem.
Tagad zinu – cilvēks no kļūdām mācās pats, nevis no pamācībām. Man kā pieaugušam atliek būt blakus, bet ne diktēt, kā jādzīvo.
4. Stāsti par jaunību ar salīdzinājumiem
Lielākā daļa esam to darījuši – stāstījuši bērniem, cik smagi strādājām, cik daudz sasniedzām, cik citādi bija “mūsu laikos”. Bet šīs sarunas bieži skan kā pamācīšana. Atceros, kā drauga tēvs stāstīja, ka 30 gadu vecumā viņam jau bija māja un dārzs, bet dēls “tikai sēž birojā”. Tā vietā, lai iedvesmotu, šādas frāzes tikai padara sarunas vēsākas.
Es pati tagad stāstu par jaunību tikai tad, ja gribu padalīties atmiņās, nevis salīdzināt. Atmiņām jābūt par siltumu, nevis pārmetumiem.
5. Gaidas no bērniem
Šī ir visdelikātākā tēma. Vecāki bieži cer, ka bērni palīdzēs – ar naudu, rūpēm, uzmanību. Bet, ja šī palīdzība tiek prasīta ar pārāk lielām gaidām, attiecības kļūst saspringtas. Pazinu sievieti, kura katru reizi teica dēlam: “Es tevi uzaudzināju, tagad tava kārta rūpēties par mani.” Rezultātā dēls sāka retāk ciemoties.
Tagad esmu iemācījusies – palīdzību var lūgt, bet mīlestība nav darījums. Ģimenei ir jābūt vietai, kur saņemam prieku un atbalstu, nevis vainas sajūtu.
Kāpēc šī izvēle bija pareiza?
Kad iemācījos izvairīties no šīm piecām tēmām, attiecības ar ģimeni mainījās. Mūsu sarunas kļuva vieglākas, vairāk smieklu un mazāk spriedzes. Atklāju, ka par dzīvi var runāt citādi – atcerēties bērnības stāstus, dalīties ar kādu interesantu grāmatu vai vienkārši pasēdēt klusumā ar tēju. Ir lietas, kuras tiešām labāk paturēt pie sevis.
Un tas nenozīmē noslēgties – tas nozīmē rūpēties gan par sevi, gan saviem mīļajiem. Mans padoms: ja jūti, ka kāda tēma nes tikai smagumu, atliec to malā. Tu ieraudzīsi, cik vieglāk kļūs un cik daudz tuvākas kļūst sarunas ar ģimeni.
