Daudzi, kas piedzīvoja PSRS laikus, noteikti atceras mazās stikla bumbiņas, ar kuriem tajā laikā bērni bieži spēlējās. Kādam mērķim tās patiesībā bija ražotas
Tās bija dažādās krāsās: caurspīdīgas, zilas, zaļas un pat brūnas. Pietiek vien ieskatīties forumos vai sociālajos tīklos, lai redzētu daudzus atmiņu stāstus. Toreiz tos, protams, nopirkt nevarēja. Bumbiņas pārsvarā atrada vai iemainīja pie kāda cita. Par to izcelsmi un nozīmi klīda daudzi stāsti un baumas.
Kāds uzskatīja, ka tās ir bumbiņas no baloniņiem ar krāsu vai no dzērienu pudelēm, bet citi domāja, ka tās izmanto galtošanai. Bez vairāk vai mazāk ticamām versijām reizēm sastapās arī gluži fantastiski pieņēmumi. Īpaši izdomās izcēlās bērni. Viņiem, starp citu, bumbiņas bija sava veida valūta – tās varēja iemainīt pret kaut ko ne mazāk vērtīgu.
Bumbiņu vērtība bija atkarīga no vietas. Dažos reģionos tās sastapās biežāk un, attiecīgi, vairs nebija tik ļoti kārotas. Tas, visticamāk, bija atkarīgs no ražotnes, kur tās tika izmantotas. Bumbiņas vai nu atrada tuvumā, bieži vien pie dzelzceļa sliedēm, vai arī tās mājās atnesa rūpnīcas darbinieki.
Patiesībā šīs noslēpumainās bumbiņas tika izmantotas ražošanā. Šāda bumbiņa bija sagatave. No tās rūpnīcā ražoja stikla šķiedru. Interesanti, ka šī tehnoloģija tiek izmantota arī mūsdienās. Piemēram, kā izejvielas bumbiņas tiek izmantotas rūpnīcā.
Kas tas vispār bija
“Pašas tās bumbiņas” nebija tikai rotaļlieta. Industrijā tās bija pazīstamas kā marbli (stikla granulas) un mikrostikla bumbiņas. Pirmie bija lielāki, ķiršu lielumā, otrie – pavisam mazi, kā smilšu graudiņi. Tiem bija dažādi uzdevumi: marbli tika izmantoti krāsnīs kā izejviela stikla šķiedrai un dažiem stikla izstrādājumiem; mikrobumbiņas pievienoja ceļa apzīmējumiem atstarošanai un izmantoja stikla strūklas (saudzīgajā) detaļu apstrādē. Bet no rūpnīcu noliktavām un “pārpalikumiem” daļa bumbiņu nonāca darba mācības kabinetos un… bērnu kabatās.
Kas un kur tos ražoja: uzņēmumi un iestādes
Stikla un uz tā bāzes izgatavotu izstrādājumu ražošanu pārraudzīja dažādos gados – būvmateriālu nozare, ķīmiskā rūpniecība, tautsaimniecības padomes. Stikla šķiedrai tika būvēti specializēti pilna cikla uzņēmumi. Starp svarīgākajiem – rūpnīca Polockā (BPSR, 1958) un kombināts Valmierā (Latvijas PSR, 1963). Tieši šādās ražotnēs plaši izmantoja divpakāpju shēmu: stiklu kausēja, veidoja marblus, kas bija ērti transportēšanai un dozētai ievadei šķiedras formēšanas līniju kausēšanas aparātos. Marblus bija viegli pārbaudīt uz tīrību, tos bija vienkārši uzglabāt, pārvadājot tie neplīsa un vienmērīgi padot kausējumā – tāpēc tehnoloģija nostiprinājās visā pasaulē.
Kur radās mikrostikla bumbiņas
Gaismu atstarojošās mikro bumbiņas ražoja stikla ražotnēs un blakus cehos: to uzdevums bija piešķirt ceļa marķēšanas krāsai “kaķa acs” efektu. Princips ir vienkāršs: miljoniem caurspīdīgu sfēru daļēji iegrimst krāsā, un lukturu gaisma atstarojas atpakaļ pie vadītāja. Šādas bumbiņas tika ražotas frakcijās (simti mikronu) un nonāca maisījumos ar krāsām un termoplastu maģistrāļu, lidlauku, noliktavu grīdu līniju marķēšanai.
Lasi vēl: 70 gadu vecumā dzīvoju Īrijā ar jaunu vīru, bet mans dēls vairs nav ar mani…
Kāpēc tas viss bija vajadzīgs: galvenie pielietojumi
Izejviela stikla šķiedrai. Bumbiņas būtībā ir “iepakota” stikla masa. Tos ievada kausēšanas mezglos, kur pie stabilas temperatūras velk nepārtrauktu stikla pavedienu. Tālāk – stikla audumi, tīkli, rovings, siltumizolācija, elektroizolācija, kompozītmateriāli. Marbli ir ērti, jo ļauj precīzi regulēt kausējuma sastāvu un temperatūru, kā arī izvairīties no piemaisījumiem, kuru dēļ stikla pavediens pārtrūkst.
Gaismu atstarojoša ceļa marķēšana. Mikrostikla bumbiņas ir standarta piedeva marķējumam. Tās pārkaisa pa svaigu līniju vai ievada tieši materiālā. Tā horizontālais marķējums kļūst redzams lietū un naktī: luktura stars ieiet bumbiņā, atstarojas no aizmugures virsmas un atgriežas pie vadītāja. Tieši tāpēc pat veca līnija lukturu gaismā “uzmirdz” punktiem. Stikla bumbiņas izmantoja stikla strūklas/drošās strūklas apstrādē – tur, kur vajadzēja notīrīt vai matēt virsmu, bet nesadrupināt metālu.
Sadzīve un dekors. Daļa bumbiņu nonāca dekorā (ielikumi vāzēs, akvārijos, eglīšu rotājumos), mācību komplektos un skolas darinājumos. Taču masu atmiņā tās palika tieši kā pagalma “valūta”.
Kā bumbiņas nonāca pie bērniem
“Ceļi uz pagalmu”. Visbiežākie ceļi – stikla, būvniecības un ceļu organizāciju darbinieki mājās atnesa “pārpalikumus” vai norakstītas partijas; kaut kas nonāca darba mācības kabinetos un skolas pulciņos; dažviet bumbiņas vienkārši “pārbira” no saimniecības preču veikalu un tirgu letēm 1980.–1990. gados. No tā arī leģendas: “atradu noliktavā”, “uzdāvināja kaimiņš”, “tēvs atnesa no būvobjekta”.
Lielās un ideāli gludās ripoja labāk un spēcīgāk. Neparasts raksts iekšpusē paaugstināja “kursu”. Laika gaitā izveidojās sava estētika un žargons: “kaķa acs”, “marmora”, “spalva”, “mazulīši” un “ripoņi”.
Lasi vēl: Ķiploku uzglabāšanas noslēpumi visai ziemai; pārbaudīta metode, kas darbojas jau 30 gadus
Spēles un noteikumi
“Krusts”. Uz zemes uzzīmē apli, centrā liek “banku” – sauju bumbiņu. Spēlētāji pēc kārtas met ar savu bumbiņu, cenšoties izbīdīt svešās ārpus robežas un nepazaudēt savu. Izsistais – tavs. Uzvar tas, kurš savāc vairāk.
“Bedre”. Izveido nelielu bedrīti. No starta līnijas jāiemet bumbiņa “bedrē”. Var spēlēt uz punktiem vai “uz interesi” – uzvarētājs paņem pretinieka likmi. Variāciju daudz: ar šķēršļiem, ar “soda” zonām, uz attālumu.
“Kurš tālāk noripos”, “snaiperis pa mērķi” (akmens vai sērkociņu kastīte), “uz precizitāti” no dažādām pozīcijām. Katrā pagalmā – savas nianses un “mājas” noteikumi.
Kas slēpjas rakstā
Lielākā daļa bumbiņu bija sodas-kaļķa stikls. Krāsu noteica oksīdi: kobalts deva piesātināti zilu, hroms/dzelzs – zaļu, selēns un sērs – dzelteni-dzintarainus toņus. Populāras bija caurspīdīgas ar “rakstu” iekšpusē, “marmora” ar virpuļiem, pienaini baltas ar burbulīti. Burbuļi, “miglainums”, viegla asimetrija – tas viss piešķīra bumbiņām “raksturu” un tika vērtēts maiņās. Visretākais un unikālākais, šķiet, bija zilais – man bija tikai viena tāda😞. Toties zaļais sastapās visbiežāk.
Kāpēc “vecās” atpazīst uzreiz. Bumbiņām bieži redzama smalka šuve vai mikro burbulīši – toreizējās formēšanas pēdas. Mūsdienu analogi ir vienmērīgāki, atkārtojamāki pēc raksta, dažkārt pārāk “ideāli”.
Stikla bumbiņas bija universāls instruments: cehā – kā izejviela un tehnoloģiskais materiāls, uz ceļa – kā drošības līdzeklis, laboratorijā – kā “mehānika” siltuma un plūsmu nodrošināšanai, bet pagalmā – kā rotaļa un “valūta”. Tāpēc tās dzīvo joprojām – gan industrijā, gan atmiņās.
