Ilze dzīvoja Rīgā, un līdz četrdesmit gadu vecumam viņas dzīve atgādināja pasaku. Viņa bija precējusies ar Kristapu, vīrieti, kuru iemīlēja jau studiju laikā, un šķita, ka viņu dzīve būs ideāla.
Viņi iepazinās universitātē. Lai gan bija ļoti atšķirīgi, viņi sapratās lieliski. Kristaps bija izskatīgs, šarmants un ar siltu humora izjūtu, bet Ilze – mierīga, piezemēta, un, neraugoties uz to, ka neizmantoja sievišķīgus trikus, viņas pievilcība viņu spēcīgi saistīja. Viņu kopīgā pasaule bija pilna ar mazām svētdienas pastaigām, ceļojumiem un slepeniem mirkļiem tikai viņiem diviem. Viņiem bija viss – mīlestība, stabilitāte un sapnis par nākotni kopā. Ilze nekad nešaubījās, ka viņi būs vienoti uz mūžu.
Pēc kāzām viņi bija pārliecināti, ka iet pa pareizo ceļu. Kopīgi veidoja karjeru, iegādājās dzīvokli Rīgā un soli pa solim īstenoja sapni par ģimeni. Bērnus nesteidzās – uzskatīja, ka vispirms jāgūst pieredze, jāizbauda ceļojumi un piedzīvojumi. Viņiem bija daudz laika vienam otram, un dzīve šķita nevainojama. Nekas neliecināja, ka šis ritms varētu mainīties.
Viņi ticēja, ka mīlestība spēj pārvarēt visu
Tomēr ar laiku viss sāka mainīties. Sākumā tas šķita nebūtiski –
Kristaps biežāk kavējās darbā, aizvien vairāk pievērsās karjerai un kļuva nepieejams. Ilze domāja, ka tas ir tikai īslaicīgs posms, noguruma vai ikdienas rutīnas radīts.
Drīz vien viņa pamanīja, ka viņi vairs neiet kopā vakariņās, neplāno ceļojumus un nepavada vakarus pie viena galda. Vairs nebija kopīgo filmu skatīšanās, nebija mīlestības vēstuļu, nebija ierasto mazo žestu. Viņu starpā sāka augt attālums, ko Ilze nespēja vairs noliegt.
Viņas dzīvē pamazām ienāca tukšums un līdzsvara trūkums, taču viņa noticēja, ka tas ir pārvarams. Ilze cerēja, ka ar sarunām un pacietību viss atkal nostāsies savās vietās. Taču jo vairāk viņa centās, jo skaidrāk kļuva, ka Kristaps mainījies. Viņš aizvien vairāk dzīvoja darbā, un, pat esot mājās, viņa klātbūtne bija tikai fiziska – domas un uzmanība bija citur. Ilze gribēja ticēt, ka tas ir tikai stresa periods, taču drīz saprata – situācija kļūst tikai sliktāka.
Ar katru dienu Ilze jutās arvien vientuļāka, it kā būtu kļuvusi par fonu, bet Kristaps aizvien noteiktāk devās pa savu ceļu, viņu nepamanot. Attiecības šķita zaudējušas dzīvību, tomēr viņa centās to noliegt, cerot, ka viss atkal sakārtosies. Arī Kristaps kļuva arvien attālinātāks, taču Ilze vēl turējās pie domas, ka tas ir tikai pārejošs posms. Viņas prāts nepārtraukti meklēja atbildes – kas noticis, kāpēc viņi vairs nav tādi kā agrāk.
Viss izmainījās kādā vakarā. Viņi sēdēja pie vakariņu galda, kad Kristaps klusi, bet noteikti pateica vārdus, kas Ilzi satrieca kā zibens spēriens: “Es mīlu citu sievieti.” Brīdi viņa neticēja dzirdētajam, acis pieplūda ar asarām. Viņa cerēja, ka tas ir pārpratums, varbūt neveikls joks, bet viņš atkārtoja to pašu, bez šaubām un smaida.
Ilze saprata – viņa viņu ir zaudējusi. Visi kopīgie gadi, viņu sapņi un nākotnes plāni sabruka vienā mirklī
Viņa nejuta sevi vairs kā sievu, tikai kā kādreizēju dzīves daļu, kas tagad pieder pagātnei.
Pirmās dienas pēc šķiršanās bija kā bezdibenis. Ilzei šķita, ka laiks apstājies – viņa nebija zaudējusi tikai vīru, bet arī sevi pašu. Identitāte, kuru viņa gadiem bija būvējusi kopā ar Kristapu, bija pazudusi, un viņa nezināja, kā turpināt dzīvot pasaulē, kas pēkšņi bija kļuvusi sveša.
Viņa vairs nespēja saskatīt ceļu uz priekšu. Nākotne šķita tukša un nedroša, piepildīta ar aizvainojumu un apmulsumu. Sāpīgākais bija tas, ka neviens no viņiem nebija bijis gatavs atzīt – viņu attiecības jau sen vairs nestrādāja. Viss, ko Ilze vēlējās – sapratni un mieru –, tika aizslaucīts ar rūgtumu un sāpēm.
Un tad notika tas, ko viņa bija gaidījusi vismazāk.
Ilze juta, ka viņas dzīve ir sabrukusi līdz pamatiem. Viņai šķita, ka viņa nekad vairs nespēs justies vesela vai atgūt sevi. Prātā nepārtraukti skanēja viens un tas pats jautājums: “Kā viņš varēja mani pamest pēc visiem šiem gadiem?” Viņa bija pārliecināta, ka nekad vairs nevarēs būt ar citu cilvēku. Spogulī viņa redzēja tikai sievieti, kas jūtas veca, neglīta un nevajadzīga. Sirdī bija radies tukšums, plaša bedre, kuru šķita neiespējami piepildīt.
Tomēr laiks izrādījās dziednieks. Ilzes atveseļošanās ceļš bija lēns, bet apņēmīgs. Viņa saprata, ka nedrīkst steigties – jādod sev laiks, lai sadziedētu brūces un atkal atrastu jēgu dzīvei. Pirmais solis bija rūpes par sevi: nelielas pastaigas, vingrošana, vēlāk joga un meditācija, kas palīdzēja atgūt emocionālo līdzsvaru.
Viņa sāka apmeklēt psihoterapiju, lai dziļāk izprastu savas sajūtas un iemācītos pieņemt jauno realitāti.
Terapija palīdzēja atklāt, ka attiecību beigas nenozīmē dzīves beigas. Ilze pakāpeniski iemācījās pieņemt domu, ka arī viena viņa var būt laimīga un pilnvērtīga. Nākotni viņa varēja veidot pati, negaidot, ka kāds cits to darīs viņas vietā.
Pamazām Ilze atkal iepazina sevi no jauna. Viņa atrada prieku ceļojumos, izmēģināja hobijus, kurus agrāk bija atstājusi novārtā, apmeklēja pasākumus un veidoja jaunus draudzības lokus. Ar katru soli viņa vairāk apzinājās, ka viņai nav jābūt nevainojamai, lai būtu pelnījusi mīlestību. Viņa bija pietiekama tieši tāda, kāda ir. Ilze saprata – viņas vērtība nav atkarīga no kāda cita klātbūtnes. Viņa pati bija pilnīga, stipra un izcila savā būtībā.
Viņas dzīvē atkal ienāca jauni piedzīvojumi. Ilze atklāja, ka viņa ir daudz vairāk, nekā bija domājusi.
Viņa sāka aktīvāk piedalīties sabiedriskajos pasākumos, novērtēt ikdienas sīkās lietas, un katrs mirklis ieguva nozīmi. Viņa saprata, ka viņas vērtība nav atkarīga no citu viedokļiem vai attiecībām – tā ir viņas paša rokās. Viņa kļuva par savu labāko draudzeni, atjaunojot attiecības ar sevi un iemācoties dzīvot harmonijā.
Pēc laika Ilze saprata, ka var turpināt dzīvot un patiesi izbaudīt dzīvi. Viņa bija atguvusi spēku, iepazinusies ar pasauli un sapratusi, ka mīlestība ir plašāka un dziļāka, nekā viņa agrāk domāja. Viņa nekad vairs nevienam neļaus ieņemt tik svarīgu vietu savā dzīvē, jo bija ieguvusi iekšējo mieru un spēja būt laimīga neatkarīgi no apkārtējās pasaules.
Ilze bija gatava nākamajiem piedzīvojumiem, ja tie nāks, taču vairs nebija atkarīga no tiem. Viņa pati bija vissvarīgākā, un tas bija viņas lielākais sasniegums.
Viņa bija ieguvusi dziļu izpratni par sevi un savu dzīvi. Nākotne viņu vairs nesatrauca, jo viņa zināja, ka jebkuru grūtību spēs pārvarēt. Pat ja ceļš nebija viegls, Ilze bija gatava doties uz priekšu. Viņas jaunais dzīves posms balstījās ne tikai uz mīlestību pret citiem, bet arī uz mīlestību pret sevi.
