Tas pats 2019. gada aprīlis, kad mēs, nedaudz apmaldījušies, meklējot veikalu, atradām arī šādu skaistuli
Esam suņu “viesnīcas” darbinieki. Vēlamies pastāstīt kādu atgadījumu par vienu noslēpumainu suni. Viņa ar diviem brālīšiem un mammu meklēja pārtiku atkritumu tvertnē. Pirms dažām dienām mēs publicējām rakstu par šo stāstu, bet galvenais varonis tur bija tas pats, kuru pirmo noķērām. Šodien pie mums ir viņa māsa Airisa! Sen par mani neko nebijāt rakstījuši!
Ļoti ilgi domājām, kā nosaukt šo jauno brīnumu. Ļoti neparasts bija šis kucēns. Nosaukt viņu parastā vārdā šķita pārāk pelēki, ņemot vērā, ka mums priekšā bija ne visai izskatīga jauktenīte. Par Violetu arī nevarēja saukt – nu kur tad šis kucēns un kur Violeta!
Bet mēs, starp citu, cilvēkus neizvēlamies pēc skaistuma
Mums visi dzīvnieki ir skaisti. Pat vairāk – mums visi dzīvnieki ir mīļi. Bet, lai kādu iekārtotu jaunās mājās, tam jābūt vai nu skaistam, vai arī tam jābūt liktenim. Atcerieties šo pēdējo vārdu – šis ir tieši tāds liktenīgs gadījums! Teica: skaties tieši kamerā, acīs skaties! Tā ir mana iespēja. Un mūsu pelēki brūngani krāsaino brīnumu nosaucām par Airisu.
Mēneša laikā mūsu sunīši bija mazliet uzbarojušies. Airisa ātri nodibināja kontaktu ar mums, un no tās nepaklausīgā, bailīgā kucēna nebija palicis ne miņas. Tikai pastaigāties pie pavadas viņa atteicās. Kā tik nespēlējāmies viņas priekšā, viņa atteicās iet.
Kur tad es tagad no jums likšos? 🙂 Eju blakus, labi? Bet mēs godīgi reklamējām viņu visās sociālajās vietnēs un mājaslapās, meklējot viņai mājas. Beigās mēs iemācījāmies staigāt pie pavadas, un Airisa kļuva ļoti lojāla cilvēkiem, pat svešiem. Bet, ko tur daudz – izskata ziņā nebija, pie kā piesieties. Un ausis taču piecēlās!
Horoskops 3. augustam: Aunam – ilgi gaidīts zvans, Svariem – aizmāršība
Katru reizi, nezaudējuši cerības, mēs viņu apskāvām un teicām: “Airisa! Mēs kaut vai raksim zemi internetā, lai atrastu tev ģimeni, bet, visdrīzāk, tas cilvēks būs nevis no interneta…” Kāpēc mēs tā teicām un domājām? Tā vienkārši bija intuīcija. Mēs tā jūtam. Un, ziniet, mēs gaidījām šo cilvēku piecus gadus!
Vai jūs saprotat, cik ilgs tas ir laiks sunim – būt pagaidu mājās, vienkārši piecus gadus voljērā. Un mūs redzēt tikai reizi nedēļā visu šo laiku, protams, mēs veltījām šajā dienā visiem mūsu pagaidu iemītniekiem apmēram 5 stundas.
Šīs stundas Airisai bija vissvarīgākās un brīnumainākās. Un tad piezvanīja Līga. No dzīves aizgāja viņas suns, kuru viņa bija paņēmusi no mums jau pieaugušu dažus gadus iepriekš. Par viņu mēs arī drīz uzrakstīsim. Ļoti sarežģīts suns un viņas stāsts. Viņa piezvanīja un teica: “Es nezinu. Nezinu, ko vēlos, bet man ir jābrauc pie jūsu suņa. Paņemšu vai nepaņemšu – nezinu.”
Un mēs braucām. Mēs visi ļoti sirsnīgi, draudzīgi un priecīgi sagaidījām Līgu. Un tikai Airisa stāvēja nedaudz atstatu un uzmanīgi vēroja viesi. Ne ar neuzticību – bet tieši uzmanīgi.
Mēs vēl nodomājām: tev, Airisa, droši vien lemts pavadīt dzīvi kopā ar mums. Fotogrāfijās kā vilcene, dzīvē – kā noslēgta būtne maliņā.
Bet nākamajā dienā Līga piezvanīja un teica: “Pastāstiet par Airisu…” Ja mēs tajā brīdī izlaidām telefonu no rokām, tad, cerams, Līga to nepamanīja. Pēc tam pajautājām: kāpēc tieši viņa? Un viņa atbildēja: “Jo viņa ir citāda. Kaut kādā ziņā līdzīga man.”
Lasi vēl: Kā noteikt, kad rakt kartupeļus un kurās dienās vislabāk novākt ražu
Tiešām, vai tad? Atceraties to mūsu frāzi? “Airisa! Mēs kaut vai raksim zemi internetā, lai atrastu tev ģimeni, bet, visdrīzāk, tas cilvēks būs nevis no interneta…” Ak, mums atkal skrien skudriņas, kad to visu atceramies!!! Braucam mājās. Pie Līgas. Tā arī tika lemts šīs neparastās suņu meitenes liktenis. Visdrīzāk, tā nav nekāda intuīcija, mēs vienkārši trāpījām pareizajos vārdos, vai varbūt tomēr – vajag ticēt visam šim?
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kā viss beidzās
