Sāpīgi atzīt, ka mūžībā ir aizgājusi viena no mūsu valsts izcilākajām aktrisēm. Šis zaudējums ir sirdsapziņā sāpīgs un atstāj mūs ar dziļām skumjām.
Ar dziļu sāpju sirdī jāatzīst, ka mūžībā ir aizgājusi neaizmirstamā Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone. Viņas neaprakstāma talanta spožums ienāca teātra pasaulē jau 1952. gadā. No tā brīža līdz pat šai dienai viņa bija kā lirisku meiteņu tēlotāja, sniedzot savu radošo devumu uz skatuves, un savu dzīvi veltīja teātra mākslai.
Viņa pildīja gan mazākas, gan lielākas lomas, mūs iepriecinot un aizraujot ar savu spēcīgo izrādīto sniegumu. Ar lepnumu un cieņu mēs atceramies, ka viņa kļuva par senāko aktrisi Nacionālā teātra skatuvē, radot neizdzēšamu atmiņu savos mākslas darbos un mūsu sirdīs.
Lai gan Indriksone savu māksliniecisko ceļu sāka Zālīša 1. pamatskolā, turpinot izglītību Rīgas 3. vidusskolā, īsta dzirkstele aizliesmoja viņas sirdī, kad viņa pabeidza Konservatorijas Teātra fakultāti 1952. gadā. No tā brīža un visu savu mūžu viņa veltīja sevi Nacionālajam teātrim, radot neaizmirstamas izrādes un daloties ar savu talantu ar skatītājiem.
Aktrises radošā ceļa pagrīdes izceļas ar spilgtiem sasniegumiem, sākot ar viņas 1949. gada debiju filmā “Rainis”, kurā viņa spēlēja Ābelītes lomu. Viņas mīlestība un saistība ar mākslu bija vērojama ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē – viņa bija precējusies ar ievērojamu kinorežisoru Aleksandru Leimani. Viņas dzimta ir bagāta ar māksliniecisku mantojumu, jo viņas dēls, Aivars Leimanis, strādā kā Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs, bet viņas mazmeita, Elza Leimane, ir ievērojama soliste Latvijas Nacionālajā operā un baletā, atstājot iespaidīgu pēdas mūzikas un dejas pasaulē.
Indriksone ir godāta ar vairākiem augstiem apbalvojumiem par viņas nevainojamo ieguldījumu teātra mākslā. 2007. gadā viņai tika piešķirta IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, atzīstot viņas izcilo darbu un māksliniecisko talantu. Vēlāk, 2011. gadā, viņa tika godināta ar Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmiju par viņas ieguldījumu un māksliniecisko sniegumu skatuves mākslā, kas apliecina viņas neaizmirstamo atstājumu teātra pasaulē.
Jaunībā Indriksone bija pazīstama kā lirisku meiteņu tēlotāja, kuras spēle piesaistīja skatītāju sirdis. Viņas izcilās lomas, piemēram, Aņa no “Ķiršu dārza”, Dina no “Jāzepa un viņa brāļiem” un Zelmiņa no “Indrāniem”, liecināja par viņas māksliniecisko izjūtu un spēju pārņemt skatītāju uzmanību.
Ar gadiem viņa pārgāja uz raksturlomām, kurās spilgti parādīja savu talantu un daudzpusību. Lomas kā Pamela no “Augstākā bausļa” un Betīna no “Skrandaiņiem un augstmaņiem” liecināja par viņas spēju izcili tēlot dažādas rakstura nianses un emocijas uz skatuves.
Tomēr viņas karjeras spilgtākais mirklis bija viņas debija Jaunajā Rīgas teātrī, kad viņa spēlēja Minnijas lomu Aira Levina iestudējumā “Rozmarijas bērns” 1997. gadā. Ar šo izrādi viņa ne tikai pierādīja savu māksliniecisko meistarību, bet arī ieguva jaunas atzinības un cieņu no teātra pasaules un skatītāju vidus.