Līdz 18 gadu vecumam Marina dzīvoja vecāku dzīvoklī. Ģimene nebija bagāta – viņas māte bija tramvaja vadītāja, bet tēvs strādāja uz nojumēm, bet pēc invaliditātes bija pensionējies. Dzīve nebija spoža un vairāk varētu teikt, ka ļoti grūta un nepiepildīta. Viņa vēlējās, ko vairāk, kā jau katrs no mums.
Vecāku nopelnītā naudas summa knapi pietika pārtikai un visvienkāršākajām drēbēm. Jau bērnībā Marina centās atrast darbu un palīdzēt vecākiem. Savulaik viņa līmēja sludinājumus un dalīja bukletus, kā arī strādāja nelielā veikaliņā pie ģimenes draugiem.
Neraugoties uz visiem meitenes centieniem, viņai nekad neizdevās uzlabot savu finansiālo stāvokli.
Vienīgā perspektīva, ko Marina redzēja, bija laba izglītība. Meitene ar augstiem rezultātiem nokārtoja eksāmenu, kas viņai deva iespēju ieņemt budžeta vietu universitātē citā pilsētā.
Astoņpadsmit gadu vecumā meitene pameta vecāku mājas, lai studētu. Viņa centās visu labāko, lai varētu, kaut reizi dzīvē palīdzēt saviem vecākiem.
Vēl mācoties skolā un steidzoties no stundām uz kārtējo nepilna laika darbu, Marina nolēma, ka, tiklīdz sāks labi pelnīt, viņa palīdzēs vecākiem dzīvokļa remontā.
Tieši tad sākās pārsteiguma moments, ko itin nemaz negaidīja viņas vecāki. Arī viņai tas bija liels izaicinājums, kuram bija grūti noticēt.
Lasi raksta turpinājumu nākamajā lapā
