Savas 50. jubilejas rītā es, Larisa no Rīgas, nebiju sarīkojusi lielu balli, taču klusībā cerēju, ka mans vīrs Juris man veltīs pāris siltu vārdu vai, vēl labāk, uzdāvinās ziedu pušķi. Tā ir simboliska robeža, kad novērtējums ir īpaši svarīgs.
Pamodos agri, kā parasti, pagatavoju Jurim brokastis. Viņš ātri paēda, piecēlās un aizgāja, nepateicis ne vārda. Jāatzīst, ka biju nedaudz sarūgtināta, bet centos sevi mierināt ar domu, ka varbūt vakarā viņš mani tomēr apsveiks.
Pirms došanās uz darbu es vēl ieskatījos spogulī – neskatoties uz apaļo skaitli pasē, atspulgs joprojām mani iepriecināja. Es sapratu, ka vīrietim varbūt vienkārši piemirsies, bet jautājums bija – kāpēc viņš vairs nejūt šo nepieciešamību?
Ar pārdomu pilnām domām devos uz savu darbu grāmatvedībā, kādā nelielā uzņēmumā, kas atradās Pārdaugavā.
Gadiem ilgi uzkrātais klusums un emocionālais attālums
Lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi laulībā, kas reiz bija piepildīta ar mīlestību un sapņiem. Apprecējos jauna, kopā ar Juri veidojām ģimeni, audzinājām divus dēlus. Taču gadiem ejot, tā agrākā siltā sajūta starp mums zuda. Laiks un rutīna bija mūs atdalījuši.
Juris manu rūpību un mājas darbus uztvēra kā pašsaprotamu pienākumu. Pieaugušie dēli, lai arī patstāvīgi, bieži vien nepamanīja to milzīgo darbu, ko ieguldīju. Uz maniem pleciem gulēja viss mājas darbu smagums – es gatavoju, tīrīju, mazgāju un gludināju.
Es sapratu, ka šis ir scenārijs, kas veidojas daudzās ģimenēs Latvijā – sieviete sāk justies kā mājas uzturētāja, nevis mīļotā.
Larisa šajā fāzē bieži vien jutās kā sava veida “ēna” savās mājās, kamēr darbs man bija ne tikai ienākumu avots, bet arī veids, kā atslēgties no ikdienas rutīnas. Kolēģi mani novērtēja par profesionalitāti un labsirdību, un tas mani padārijā stiprāku.
Man patika ienirt skaitļu pasaulē, kas piedāvāja konkrētību un skaidrību, pretstatā neapskaužamajai nenoteiktībai mājās. Es biju sākusi apšaubīt, vai laulības jēga ir tikai pienākums.
Pārmaiņas sākums un jaunas robežas
Tajā dienā es atkal nesteidzos mājās. Visi darbinieki jau bija aizgājuši, bet es pabeidzu atskaiti. Pēkšņi klusumā atskanēja priekšnieka balss.
— Larisa, vai jūs nepārstrādājaties? Jūs vienmēr aizejat pēdējā.
Es samulsusi atbildēju, ka man vienkārši patīk strādāt klusumā. Priekšnieks, Aleksejs, tomēr apstājās, lai ar mani aprunātos. Viņš bija šķīries, tuvojas 55 gadu slieksnim, un es viņu ļoti cienīju kā profesionāli. Viņš pastāstīja, ka novērtē manu darbu un vēlējās pārliecināties, vai es neuzņemos pārāk daudz.
No tā vakara Aleksejs sāka ar mani vairāk sarunāties. Viņš augstu novērtēja manu darba ētiku un uzņēmās pārrunāt profesionālas tēmas, kas man ļāva justies redzētai kā speciālistei. Pamazām mūsu sarunas kļuva dziļākas. Aleksejs dalījās savās atmiņās, un es stāstīju par saviem karjeras mērķiem, kurus reiz nācās atlikt. Tas nebija par mīlestības meklēšanu, bet gan par savas vērtības atgūšanu.
Šajā laikā mans vīrs Juris arvien vairāk attālinājās. Mēs dzīvojām vienā dzīvoklī, bet dažreiz pat vairākas dienas nepārmijām ne vārda. Dēli bija izauguši un aizbraukuši. Starp mani un Juri bija izveidojies emocionāls tukšums, ko mēs nepratām aizpildīt.
Drosmīgais lēmums meklēt laimi un pašcieņu
Aleksejs drīz vien atklāti atzinās: “Larisa, tu man patīc. Ja man blakus būtu tāda sieviete kā tu, es būtu laimīgs.” Pēc ilgām pārdomām un iekšējas cīņas es pieņēmu lēmumu, ka man ir jāmaina sava dzīve, lai atrastu vietu, kur es jūtos pilnvērtīga.
Es atklāti runāju ar Juri par situāciju. Viņam bija grūti pieņemt šo pārmaiņu, bet es zināju, ka man ir jāturpina meklēt ceļš, kurā es justos patiesi novērtēta. Es saskāros ar neizpratni ģimenē, bet biju pārliecināta par savu izvēli – bija laiks sākt rūpēties par sevi.
Tagad es nepamostos, lai pirmā gatavotu brokastis – tieši otrādi, mani modina svaigi vārītas kafijas smarža. Aleksejs mani uzklausa, atbalsta un parāda, ka dzīve sastāv ne tikai no pienākumiem, bet arī no rūpēm, cieņas un prieka.
Pārcelšanās kļuva par jaunas dzīves sākumu. Mēs abi sapratām, ka nekad nav par vēlu sākt dzīvot tā, kā patiešām vēlies. Mēs ceļojam uz Jūrmalu un citas skaistas vietas Latvijā, ejam uz koncertiem, gatavojam vakariņas un smejamies par mazām lietām.
Mana izvēle, protams, radīja savu cenu: dēliem bija grūti pieņemt šīs ģimenes dzīves pārmaiņas, un viņi pašlaik ir attālinājušies. Larisa tur cerību, ka ar laiku, kad viņi paši veidos savas ģimenes, viņi sapratīs viņas vajadzību pēc pašcieņas un emocionālā piepildījuma. Mainīt dzīvi pēc 50 gadiem ir grūti, bet es to uzdrīkstējos – un neesmu kļūdījusies. Un tas man dod pārliecību, ka esmu rīkojusies pareizi..
Lasītāji, ko jūs domājat? Vai pieaugušiem bērniem vienmēr ir jāatbalsta vecāku lēmumi, pat ja tie ir nepatīkami? Vai pastāv laiks, kad ir jāizvēlas sava laime pāri ģimenes stabilitātei? Dalieties savā pieredzē komentāros!
