Izdarīt tā, lai viņš raudātu no nožēlas.
Ātri sakārtojos un devos viņam pretī…
Bet viņš mani pazīs? Ko teikt?
Meitenīt, Jūs dzīvojat šajā kāpņutelpā? Varat atvērt durvis?
Rūgti iesmējusies, es aizklāju seju ar plaukstām un, jūtot neizsakāmu svinīgumu, atgāju malā…
Es kaut ko smieklīgu pateicu? – viņš pēkšņi nervozi pajautāja – Kas Jūs sasmīdināja?
Tā tu sacīji zagsā, kad zvērēji mīlēt un aizsargāt – es sacīju tieši viņam skatoties virsū – un līdz pat šim brīdim es smejos.
Ļida? Ļida! – viņš, izbolījis acis, skatījās uz mani.
Tev ir 10 sekundas, lai aizvāktos no šī pagalma – vairs ne tik jautri viņam paziņoju.
Varu kaut dēlu redzēt? Pāvelu! – viņš lūdzās.
Viņu sauc Aleksandrs… – es precizēju…. – vācis prom!