Sieva dusmās izskrēja no mājām un aizcirta aiz sevis durvis, atstājot vīru ar bērniem vienu. Pēc 2 dienām viņa saņēma vēstuli…

“Mīļā mana!
Lūdzu piedod par manu uzvedību. Kad tu aizgāji, man bija pietiekoši daudz laika, lai saprastu radušos situāciju.
Ar bēdām sirdī liku bērnus gulēt. Kad tu no rīta neatgriezies mājās, man nācās paņemt brīvidenu darbā, lai paliktu ar bērniem. Es visu dienu darbojos pa māju, man nebija pat minūte laika atslābt un atpūsties.
Es nemitīgi gatavoju, ģērbu bērnus, rotaļājos ar viņiem un uzkopu māju. Man nācās to visu darīt vienlaicīgi!
Visas dienas garumā es biju ieslēgts pats savā mājā un man nebija iespēja parunāt ne ar vienu, kas būtu vecāks par 10 gadiem. Tad es sapratu, ko tu upurē bērnu dēļ…
Nākošā diena bija tāda pati. Es bez tevis nodzīvoju divas dienas un vienu nakti. Pa  šo laiku es daudz domāju un sapratu pašu galveno.

Lasi vēl: Diemžēl, ar pazudušo Ēriku Valdmani noticis ļaunākais…
Es beidzot sapratu, cik ļoti tu nogursti dienas laikā! Sapratu, ka būt mammai nozīmē vienmēr upurēt sevi kaut kam. Tas ir daudz grūtāk par 10 stundām ofisā.
Es sapratu, ka mammai ir visatbildīgākais darbs pasaulē! Diemžēl daudzi to nenovērtē un nemaz neapzinās…
Šo vēstuli tev rakstu ne tikai tādēļ, lai atvainotos un pateiktu, ka ļoti skumstu pēc tevis. Es vēlos, lai katru dienu tu dzirdētu no manis, kāda malace esi! Tu man esi visdrosmīgākā! Uz taviem pleciem sēž mūsu ģimenes labklājība!”