Diez vai mūsdienās ir kāds, kuru vajadzētu pārliecināt, ka cilvēkam nepieciešams mazgāties.
Jautājums drīzāk varētu būt cits: cik bieži to darīt? Piemēram, ir ziņas, ka viduslaikos mūki drīkstējuši mazgāties tikai divas vai četras reizes gadā.
Taču, no otras puses, klosteru dzīves apraksti liecina, ka patiesībā ķermeņa tīrībai klosteros tikusi pievērsta liela uzmanība, lai gan bijušas problēmas ar ziepēm un grūtības ar karsto ūdeni.
Šo divu civilizācijas nenovērtējamo labumu – ziepju un karstā ūdens – esamība cilvēkiem ļauj mazgāties tik bieži, cik vien gribas.
XIX gadsimtā daudziem eiropiešiem jau radās iespēja iet vannā. Tagad vanna vai duša dzīvoklī ir dzīves norma, bet saunas attīstītajās pasaules valstīs galvenokārt tiek ierīkotas ar ārstnieciski atveseļojošu mērķi dažādos sporta un fitnesa kompleksos vai arī celtas kā īpaša atpūtas un izklaides vieta.
Šobrīd līdzīga tendence novērojama arī pie mums. Taču joprojām daudziem cilvēkiem šo elementāro ērtību nav, un vienīgā vieta, kur var kārtīgi nomazgāties, ir pirts, kas parasti tiek apmeklēta pēc nostrādātas darba nedēļas – pirts dienā.
Vai kāds brīnums, ja transportā, veikalā vai pat darbā nākas saskarties ar cilvēkiem, kas diezgan nepatīkami ož. Viņiem vienkārši vēl nav pienākusi pirts diena.
Tāpēc ārsti apgalvo: mazgāties katru dienu (pirtī, vannā vai dušā) ir personīgās higiēnas prasība. Bet, ja āda no hlorētā ūdens un ziepēm kļūst sausa, to nepieciešams ieziest ar ķermenim paredzētu krēmu vai losjonu.