Mēs izstaigājām būdu un konstatējām, ka tika remontēts jumts. Tas liek domāt, ka kāds šeit dzīvoja. Vai varbūt viņš dzīvo tagad? Protams, ir grūti iedomāties šāda cilvēka dzīvesveidu, un turklāt es negribētu viņu nejauši satikt. Bet mēs gribējām uzņemt fotogrāfijas. Mēs ejam iekšā.
Pie ieejas būdā atrodas tējkanna un akmens. Durvis savulaik tika aizslēgtas ar piekaramo atslēgu, kas šobrīd tiek norauta. Pa ceļam uz dzīvojamo telpu valdīja īsta miskaste.
Dažas kastes, nokrituši naktsgaldiņi un nekādas cilvēku klātbūtnes pazīmes. Viss ir pārklāts ar pelējumu, zirnekļa tīkliem. Ir spēcīga smaka no kaut kā sapuvuša un nepanesama. Godīgi sakot, šādos apstākļos nav iespējams dzīvot.
Dzīvojamā istaba. Stūrī mētājas saburzītas treniņbikses un zābaki, labajā pusē sakrauts siens, uz kura balstās sapuvis matracis un saburzīti rūtaini krekli. Visspilgtākais šajā telpā ir tīrs dvielis uz pakaramā.
Tas mūs pārsteidza, un es pat nenoniecināju un sajutu to smaržu. Tas smaržoja pēc mazgāšanas! Ja visas lietas šeit ir sapuvušas un vieta ilgu laiku nav bijusi apdzīvota, kam vajadzēja pakārt tīru dvieli? Mēs kļuvām nedaudz bailīgi.
Man ienāca prātā dažādas domas un ne visas labas. Ka šeit var dzīvot kāds maniaks, kurš ir meklēto sarakstā. Galu galā šādiem cilvēkiem nerūp eksistences apstākļi. Izslēdzot sliktās domas, domājām, ka būdiņas īpašnieks uz neilgu laiku ir aizgājis un drīz atgriezīsies.
Tagad tas šķiet pilnīgs absurds, bet tad, būdami iekšā, mēs tiešām bijām nobijušies. Pirms došanās prom mēs sastingām savā vietā un nolēmām ieklausīties apkārt notiekošajā. Tajā pašā laikā mēs ar biedriem dzirdējām dūkoņu, kas līdzīga strādājošai apakšstacijai. Dūkšanas skaņas kļuva skaļākas un klusākas.
Pagājuši pāris soļus no būdiņas uz mežu, ieraudzījām pilnīgi aizaugušu mikroautobusu. No šīs automašīnas salona atskanēja nesaprotama un intriģējoša skaņa. Ar uzmanīgiem soļiem lēnām tuvojamies automašīnai, lai noskaidrotu – kas par lietu? Paskatieties, cik tas ir aizaudzis! Grūti iedomāties, cik gadu šeit viņš ir bijis. Un neviens par viņu nezina.
Tuvojoties mašīnai, mēs redzējām, ka bagāžnieks ir aizslēgts. Mēs neuzdrošinājāmies to atvērt un nolēmām doties pie vadītāja durvīm.
Es eju viņai klāt, atveru durvis un uzreiz šausmās metos bēgt! Mani biedri sāka skriet aiz manis. Mēs skrējām ļoti ilgi, un tajā brīdī es gandrīz nometu telefonu un uz visiem laikiem atvadījos no tā kopā ar šīs vietas fotogrāfijām.
Atverot durvis, es gandrīz kļuvu zils no bailēm. Viss automašīnas salons bija pilns ar milzīgām lapsenēm. Viņas rāpoja visur un bija ļoti dusmīgas redzēt mani un manus biedrus. Grūti iedomāties, kas būtu ar mums, ja bagāžnieks tiktu atvērts, nevis durvis nedaudz atvērtas.
Mēs atstājām šo vietu un nekad tur neatgriezīsimies. Šis mazais ceļojums mums izmaksāja saskrāpētas pēdas un dažas ērces. Lūk, neliels stāsts, kas ar mums notika šovasar. Vēl viena dīvaina vieta, kas atstāja virkni jautājumu, uz kuriem neviens mums nekad neatbildēs.
Kur šovasar bijāt devušies jūs? Komentējiet!