Iespējams, tas nav tavs vīrietis–nosprieda draudzenes. Un vispār nav tavs, pavecs, ne ļoti skaists. Atrodi sevi jaunu sportistu un baudi. Un Katja priecīgi devās dzert tēju pie fitnesa instruktora.
“Ho-ho!” Vai tu esi priecīga? Vai esi gatava saņemt mani, mazulīt? – jautāja treneris, izkļūstot no vannas koķetā dvielī. Katja lēni applūda.
– Sēžamvieta ir rūpīgi jāuztrennē! –mirklī pamanīja jaunietis, ienirstot gultā. Atkal kaut kas nebija pareizi.
Tu vienkārši neesiatradusi īsto vīrieti! – Protams, draudzenes atbild.
Šī universālā formulēšana vienmēr ir klāt, ja sieviete ir nelaimīga. Bet cik sievietes sev jautās – un ko es daru, lai es varētu justies labi? Ne jau viņam, vīrietim, bet man, man personīgi?
Vai es atklāju viņam slepenās vēlmes, vai es izvēlējois gaidīt, kamēr viņš uzminēs?
Vai es palīdzēju viņa rokām darīt to, kas man ir nepieciešams, vai es ceru uz viņa pieredzi?
Vai es pati sevi zinu, ko es gribu, un cik daudz laika es esmu veltījusi, lai atklātu savu seksualitāti? Vai es esmu baļķis atklātā jūrā, kas brīvi pārvietojas un kuram neviens vējš nebūs pa ceļam?
Ko es gribu šovakar? Ko es gaidu? Ko mans ķermeņis gaida no vīrieša?
Lielākā daļa sieviešu nevēlas atbildēt uz visiem šiem jautājumiem. Viņaspārliek savu seksuālo problēmu lēmumu uz vīriešiem. Viņas ir pasīvas un slēgtas, tikai lēnām izliekot mīļākajiem divniekus – “nemākuļi”.
Manir tikai viens jautājums – kāpēc sievietes rīkojas šādi, dodot priekšroku būt seksuālo attiecību pasīvai pusei? Ko tas viņām dod?