Naktī es pa logu aizbēgu pie Igora, mana klasesbiedra. Teicu, ka visi uzstāj uz aborta. Viņš paraustīja plecus un teica, ka viņam ir vienalga. Taču, ja braukšu uz pilsētu, lai atvedu viņam jaunas sporta kurpes, ja varu, savādāk vecas jau saplīsušas. Šī frāze par sporta kurpēm pielika punktu mūsu mīlestībai. Kopš tā laika es vairs nekad neesmu Igoru redzējusi.
Sākumā mani aizveda uz tuvāko pilsētu, tur teica, ka laiks jau ir pārāk liels, viņi neņemsies. Tālāk braucām uz reģionālu slimnīcu. Es neatceros, cik daudz bijis to slimnīcu, taču gandrīz visās mums teica, ka abortam ir par vēlu. Tētis, metis ārstiem uz galda pilnu somu ar naudu, lūdza darīt visu iespējamo, teica, ka bērns mums nav vajadzīgs.
Ja iepriekš mana attieksme pret bērnu vēderā bija kā pret lelli, tad pēc šiem vārdiem esmu sapratusi, ka viņam nav neviena cita, izņemot mani. Es taču esmu viņa māte, man viņš ir jāaizstāv. Es metos ceļos tēva priekšā un lūdzos atgriezties mājās, taču tēvs bijis nelokāms.
Vienā no slimnīcām piekrituši mākslīgajām dzemdībām, citā – uzņemt mani ar svešiem datiem, bet bērniņu nodot adopcijai. Tētis kļuva domīgs. Ginekologs pierunāja viņu, taču ar noteikumu, ka līdz dzemdībām man jāpaliek slimnīcā.
Atstājis mani, tētis aizbrauca. Pēc pāris dienām, Aleksandrs, mans ginekologs, uzaicināja mani ciemos ar nakšņošanu. Es ar prieku piekritu, jo gulēt palātā, kur cita vaid, cita krāc, bija neizturami. Turklāt es uzturējos tur bez kāda īpašā iemesla, mana grūtniecība noritējusi labi. Tā es nodzīvoju pie viņa līdz pat pašām dzemdībām, bet tad viņš piedāvājis man palikt pie viņa pavisam. Mēs apprecējāmies, kad bērniņam apritējis gadiņš.
Esmu viņam jautājusi, kāpēc viņš visu to ir darījis? Kāpēc paglāba mani no aborta? Kāpēc apprecēja mazgadīgo? Kāpēc pasauca pie sevis? Man bija daudz dažādu “Kāpēc?”. Viņš vien pateica, ka autoavārijā gājusi bojā viņa gaidībās esošā sieva. Un tajā dienā, kad mēs ar tēvu atnācām pie viņa, apritējis tieši gads kopš šīs traģēdijas. No rīta viņš bijis baznīcā un lūdza Dievam dot viņam kādu zīmi, kā lai dzīvo tālāk, jo nav vairs pat spēka celties no rītiem. Ieraudzījis manā kartiņā savas sievas vārdu, viņš saprata, ka viņam jāiejaucas, jo šoreiz viņš spēs palīdzēt.
Mēs nosaucām dēlu vārdā, kas bija paredzēts viņa nedzimušajam bērnam. Nejūtos dēļ tā sāpināta. Esmu laimīga, ka man ir ģimene. Es neuzturu kontaktus ar saviem vecākiem. Dzemdību dienā, piezvanījis viņiem, Aleksandrs teica, ka mēs visi esam sveiki un veseli, brīdināja, ka nevajag vairs braukt pie manis.
Šobrīd mums viss ir lieliski, es atkal esmu stāvoklī. Ar diviem bērniem nebūtu slikti pašai vadīt auto, bet vīrs ir pret, un es spēju viņu saprast. Lai tā ir tā cena, kas man jāsamaksā par savu laimi.