Ārstu pūles izrādījušās veltīgas. Sirds bija apstājusies. Taču pēkšņi reanimācijas telpā atskanēja medmāsas kliedziens: „Asara! Viņam uz vaiga ir asara! Viņš raud!”

Bet zini, mēs te esam daudzi tādi: izmesti aiz nevajadzības, nosaluši tukšajās vasarnīcās, nobadināti, izpriecas pēc nogalināti… Jūs, cilvēki, bieži vien esat cietsirdīgi. Un nemaz negribat domāt, ka par visu nāksies maksāt! ”

Vīrietis nolaidās uz ceļiem suņa priekšā. Ķermeni atkal pārņēma sāpes. Taču šīs sāpes bija apzinoties savas rīcības šausmas. Asas asaras grieza acīs un nesniedza cerēto atvieglojumu.

„Piedod man, suņuk! Piedod!!! Suņi prot mīlēt un piedot! Piedod man, kaut arī neesmu to pelnījis.”

Vecs suns pūšot un elšot piegāja pie cilvēka. Pie saimnieka, kuru viņš vienmēr ir mīlējis.

„Esmu piedevis tev savu nāvi. Bet tev gan vēl ir par agru mirt. Raudi! Tavas asaras ir tava atpestīšana. Es lūgšu par tevi. Silta mēle pieskārās vaigam, liela ķepa gulās virsū vīrieša rokai.”

„Ardievu…”

Reanimācijas nodaļā ārsti cīnijās par jauna vīrieša dzīvību. Plašs infarkts. Taču visas viņu pūles bija veltīgas. 18:30 tika fiksēts nāves laiks. Sirds apstājās. Beigas…

Un tad reanimācijā atskanēja medmāsas kliedziens: „Asara! Viņam uz vaiga ir asara! Viņš raud!” tad sekoja adrenalīns – defibrilators – strāva – un vēl strāva.

Taisna līnija monitora ekrānā izmeta lai gan arī vāju, toties tik ļoti dzīvelīgu loku…

Mēnesi vēlāk jaunais vīrietis stāvēja uz slimnīcas sliekšņa. Viņš ir dzīvs, un pat rudens lietus nespēs aizēnot viņa atgriešanas prieku. Viņa izglābšanu ārsti uzskatīja par īstu brīnumu!  Izejot ārpus slimnīcas vārtiem, vīrietis devās uz māju pusi. Viņš gāja, dziļi iegrimis savās domās, kad viņam zem kājām izripoja netīrs un slapjš kamols, kas izrādījies kucēns.

Lasi vēl: Svarīgākā informācija par bērzu sulu: iegūstamais labums, ārstēšana, piemērotība barojošām mātēm

„Sveiks, mazais! Kas ir tavs saimnieks?”

Kucēna izskats daiļrunīgi pateica priekšā, ka viņš īstenībā nevienam nepieder un izmisīgi meklē palīdzību. Vīrietis pacēlis mazuli, iebāza sev klēpī un rūpīgi piekārtoja ausis.

„Ejam mājās,… Grejs!”

Vieglas baltas miglas ielokā, vecais suns nolika galvu uz savām ķepām, noguris nopūtās un pievēra acis. Viņš izglābis Cilvēku cilvēkā!

Lija Timonina