Viktorija ieradās rūpēties par Solvitas un Oskara dēliņu Jāni trīs reizes nedēļā, bet pārējā laikā vecāki paši rūpējās par bērnu.
Laika gaitā viņi pieraduši cits pie cita, un Viktorija bija kļuvusi gandrīz par ģimenes locekli. Solvita vairs nevarēja iedomāties, kā viņi varēs atvadīties no Viktorijas, kad pienāks laiks sūtīt Jāni uz bērnudārzu.
Kādu rītu pēc sirsnīgas sarunas ar Viktoriju un vīra mīļa skūpsta, Solvita steidzās uz darbu, bet aizmirsās datora somu mājās.
Viņa nolēma atgriezties mājās, lai paņemtu to, bet tuvojoties durvīm, izdzirdēja smieklus. Tas viņai šķita dīvaini. Solvita uzmanīgi piegāja pie durvīm un dzirdēja Viktorijas balsi, kas skanēja rotaļīgi un maigi.
Solvita atvēra durvis un ieraudzīja savu vīru apskaujot Viktoriju. Sieviete nevarēja noticēt savām acīm, viņai šķita, ka tūlīt zaudēs samaņu.
– Bet tu taču nemaz negribēji, lai es pie jums strādāju, viņa dzirdēja Viktoriju sakām.
– Nu, es nezināju, ka pie mums atnāks “laime” tavā personā, atbildēja Oskars.
– Tiešām, laime, iesaucās Solvita, atverot durvis. Oskars un Viktoriju strauji atlēca viens no otra, bet bija jau par vēlu.
– Ja mēs nebūtu tevi nolīguši, es nekad nebūtu uzzinājusi, kāds lops ir mans vīrs, sacīja Solvita.
Oskars klusēdams skatījās uz grīdu, nesakot ne vārda, bet Viktorija sāka trīcēt no bailēm.
– Solvita, lūdzu, nestāstiet manai priekšniecībai par notikušo, viņa teica.
Solvita sāka smieties par šādu aukles bezkaunību.
– Ja tu domā, ka no šīs situācijas izkļūsi nesodīti, tad maldies. Un tu, — viņa norādīja uz savu vīru, — dodies uz viesnīcu. Kad es atgriezīšos mājās, es nevēlos tevi šeit vairs redzēt.
Solvita paņēma dēlu pie rokas un devās uz darbu, ņemot viņu līdzi.
Bet kā tu rīkotos Solvitas vietā? Priecāsimies, ja dalīsies komentāros savā viedoklī/pieredzē!