— “Nu ko, dārgā, gatavojies! Tava mīļā vīramāte atkal būs pie mums Jaunajā gadā,” — vīra frāze izskanēja kā auksts ūdens
Liene strauji pagriezās no loga. Aiz stikla mirgoja kaimiņu māju ugunis, smaržoja pēc mandarīniem, istabā valdīja mājīgs pirmssvētku klusums… bet šie jaunumi visu sagrāva.
— Ko nozīmē “atkal”? — Liene pacēla uzacis. — Mārci, tu joko?
— Nē. Mamma jau pateica, ka nāks. Un… tā teikt… es nesāku neko teikt pretī.
Liene smagi nopūtās.
— Tas nozīmē, ka viņa atkal no rīta komandēs mūsu virtuvē, pārliks traukus, kritizēs manus salātus un teiks, ka es “neprotu gatavot viņas dēliņam”?
— Liene… nu viņa taču ir mana mamma, — vainīgi novilka Mārcis.
— Tava mamma — tas ir brīnišķīgi. Bet kāpēc viņa uzskata, ka šīs ir viņas mājas?
Mārcis klusēja. Viņš vienmēr klusēja, kad runa bija par viņa māti. Šādos brīžos viņš pārvērtās par bezmugurkaula vīrieti, kurš nespēj pateikt ne vārda pretī. Un Liene jau zināja: ja viņa pati neņems situāciju savās rokās — svētki būs sabojāti.
— Mārci, — viņa stingri noteica. — Mēs sarunājām ar Kristapu un Agnesi svinēt kopā. Es viņiem jau apsolīju.
— Pagaidi… kādiem vēl draugiem? — Mārcis sarauca pieri. — Es pirmo reizi ko tādu dzirdu.
— Protams. Jo tu dzīvo paralēlā visumā. Kristapam un Agnesei. Atceries tādus?
Mārcis sašķobījās.
— Kā tu varēji kādam apsolīt, neapspriežoties ar mani?
— Viegli. Jo tu vienmēr visu “apspriežam” tikai ar mammu.
Viņš klusi nopūtās, un Liene saprata — sākas.
— Jaunais gads ir ģimenes svētki, — Mārcis noteica, it kā nolasītu likumu. — Tie jāpavada kopā ar pašiem tuvākajiem.
— Ar saviem tuvākajiem, Mārci. Nevis ar tavu māti, kura katru gadu pārvērš svētkus par izrādi.
Viņš pagriezās prom, it kā nedzirdētu.
— Ar visiem paspēsim satikties brīvdienās. Bet mamma… viņa taču ir viena.
— Viņa nav viena. — Liene sašuta. — Viņai ir māsa, draudzenes, kaudze visādu paziņu.
— Bet viņa ir pieradusi būt ar mums.
Liene aizsedza seju ar rokām. Pieradusi… Jā, Sarmīte tiešām bija pieradusi ieviest savu kārtību visur, kur parādījās. It īpaši dēla mājās. Viņas frāzes: “tu nepareizi griez”, “tu nepareizi vāri”, “mana mamma darīja citādāk”, “manās mājās viss bija ideāli” — Lienes galvā jau skanēja kā modinātājs. Svētki kopā ar viņu vienmēr bija vienādi saspringti. Un šogad Liene nolēma: pietiek. Bet viss negāja pēc plāna. Durvju zvans atskanēja astoņos trīsdesmit no rīta.
— Mammīt! — Mārcis burtiski ielēca priekšnamā. — Cik mēs esam priecīgi tevi redzēt.
— “Mēs” — tie ir kas? Tu vai jūsu lauva? — nošņāca Sarmīte, ienākot dzīvoklī.
Liene tik tikko savaldījās.
— Labrīt, Sarmītes kundze, — viņa saspīlēti pasmaidīja.
— Rīts būtu labs, ja pie jums neostu pēc deguma, — viņa apskatījās apkārt. — Lienīt, tev kaut kas deg?
— Nekas nedeg. Es cepu pīli.
— Parādi.
Bez atļaujas vīramāte aiztraucās uz virtuvi un atrāva cepeškrāsni.
— Ak kungss! — viņa sasita plaukstas. — Kurš tā gatavo? Šādā temperatūrā viss izkaltīs.
— Bet receptē bija rakstīts…
— Receptē. — viņa parodēja. — Uz sētām arī raksta.
Liene klusējot novērsās. Viņa zināja: jebkurš vārds ir kā dzirkstele. Bet pats trakākais bija kas cits.
— Tā, bērni. — vīramāte svinīgi nolika maisu uz galda. — Man jums ir dāvanas. Es ļoti centos.
Liene kļuva uzmanīga. No maisa parādījās divi vienādi džemperi… purva krāsā… milzīga izmēra… ar rakstu, kas atgādināja veco laiku paklāju.
— Liene, piemēri. — vīramāte pavēlēja.
— Em… paldies, bet… tas nav īsti mans stils…
— Ko nozīmē — nav tavs? — viņa uzliesmoja. — Tad sanāk, ka es velti centos? Velti tērēju naudu?
Mārcis tūlīt pat atbalstīja māti.
— Liene, nu piemēri… mamma taču izvēlējās…
Pretoties bija bezjēdzīgi. Liene uzvilka džemperi. Tas koda, bija milzīgs, un tajā viņa izskatījās pēc putnubiedēkļa. Vīramāte priecīgi māja ar galvu.
— Re. Es taču teicu — tev piestāv. Skaties, Mārci, kāda skaistule!
Liene juta, ka tajā brīdī viņai dzima ideja. Klusa, uzmanīga ideja… un ļoti efektīga. Ak, viņai gribas ģimenes svētkus? Nu ko. Būs svētki. Ja ģimenes — tad ģimenes. Bija ap desmitiem vakarā. Galds uzklāts. Vīramāte sēdēja galvgalī, komandēja tostus, pārsālīja salātus, stāstīja, cik Liene “neprecīzi griež gurķus”, un vispār uzvedās kā mājas saimniece. Un tad atskanēja zvans.
— Kas tas ir? — vīramāte sarauca pieri. — Tādā stundā…
Mārcis gāja vērt vaļā — un pēkšņi priekšnamā atskanēja priecīgs sauciens:
— Ak, Austras tante. Tante Austra. Tas tik ir pārsteigums.
Liene tik tikko apslāpēja smaidu. Uz sliekšņa stāvēja mīlīga sieviete — vīramātes māsa. Pilnīgs pretstats Sarmītei: mierīga, labestīga, ar maigu balsi un patiesu smaidu.
— Mārcīt, priecīgus tuvojošos svētkus! — viņa apskāva Mārci. — Kāpēc nebrīdināju? Jaunais gads ir ģimenes svētki, tāpēc es nolēmu būt kopā ar ģimeni.
Vīramāte nobālēja.
— Austra… a ko tu te dari? — viņa caur zobiem noteica.
— Kā “ko”? Es domāju, ka mēs svinam kopā. Tu taču vienmēr saki, ka ģimenei jābūt blakus. Vīramāte iekoda lūpā. Viņa savu māsu īpaši nemīlēja — par to, ka tā uz viņas fona vienmēr palika saulaina, viegla un patīkama. Bet izdzīt viņu viņa nevarēja. Tas jau būtu par traku. Mārcis ievilka tanti Austru pie galda.
— Velciet nost mēteli, tante, mēs esam ļoti priecīgi!
— Lienīt, mīļā, es tev palīdzēšu siltos ēdienus salikt, — pasmaidīja tante Austra.
Un Liene pirmo reizi visa vakara gaitā bija patiesi laimīga. Vīramāte turpretim sēdēja kā citrons, kuru kāds spīta pēc būtu sausi izspiedis. Pārsteidzoši, bet līdz ar tantes Austras parādīšanos atmosfēra pilnībā mainījās. Sarunas kļuva sirsnīgākas. Smiekli — patiesi. Pat Mārcis sāka jokot un atslāba. Tikai Sarmīte sēdēja klusējot, vērojot.
— Lienīt, — tante Austra noliecās tuvāk. — Nu kāpēc mēs tik reti redzamies? Tu man patīc. Uzreiz jūtams, ka esi silts cilvēks.
— Paldies, — Liene patiesi atbildēja.
Tante pusčukstus piebilda:
— Bet Sarmīte… nu, viņai tāds raksturs. Akmeņains. Viņa visu mūžu visus ir dresējusi. Bet tu nebaidies no viņas. Viņa ir skaļa, bet vientuļa. Un ja skaļa, tātad viņai ir bail.
Liene bija pārsteigta. Viņai pirmo reizi kāds deva skaidrojumu tam, kas šķita kā mūžīga nepatika. Vīramāte padzirdēja sarunas drumslas un aizkaitināti pieprasīja:
— Austra, nevajag manam dēlam un viņa sievai tavas “dziļdomīgās” pārdomas.
— Sarmīt, mīļā, — mierīgi teica tante Austra, — atslābsti. Šodien ir svētki.
Pienāca pusnakts. Visi saskandināja glāzes. Tikai vīramāte to izdarīja sausi un sasaistīti. Viņa juta, ka ir zaudējusi kontroli pār situāciju. Un pēkšņi Liene pamanīja — pirmo reizi visu gadu laikā viņa izskatījās nevis ļauna vai augstprātīga… bet gan apmulsusi. Maziņa. Vientuļa. Tante Austra arī to ieraudzīja un maigi pasmaidīja:
— Sarmīt… nu ko tu, neapvainojies. Jaunais gads taču.
Iestājās klusums. Vīramāte dažas sekundes klusēja. Tad smagi nopūtās.
— Es… vienkārši gribēju būt šeit. Ar jums. — Viņa novērsa skatienu. — Bet tantei Austrai vienmēr izdodas visu sabojāt.
— Nu ko tu niekus runā? — tante iesmējās. — Es atnācu svētkus izrotāt, nevis sabojāt.
Un tad notika tas, ko Liene negaidīja
Vīramāte… arī pasmaidīja. Mazliet. Nedroši. Bet patiesi. Ap vieniem naktī Liene izgāja virtuvē — novākt traukus, mazliet atvilkt elpu. Viņa gaidīja tur ieraudzīt jebko: kritiku, piekasīšanos, kārtējo “pamācošo monologu”. Bet viņa ienāca — un sastinga. Vīramāte stāvēja pie izlietnes un mazgāja traukus. Viena. Klusējot. Liene pat apjuka.
— Sarmītes kundze… es pati…
— Nevajag, — viņa klusi noteica. — Tu visu dienu skraidīji. Atpūties.
Liene apsēdās uz virtuves krēsla. Viņas paklusēja. Tad vīramāte pēkšņi noteica:
— Zini… džemperis tev tomēr nepiestāv.
Liene pacēla galvu. Vīramāte nopūtās, it kā atzītu sakāvi.
— Es vienkārši gribēju uzdāvināt dāvanu. Bet… man tas nesanāk. — Pauze. — Piedod, ja aizvainoju.
Lasi vēl: Ko negatavot, sagaidot Zirga gadu – 10 tabu uz Jaungada galda, lai neaizbaidītu veiksmi
Liene pat uzreiz nespēja atbildēt.
— Nekas… — viņa pasmaidīja. — Viss kārtībā.
Vīramāte paraustīja plecus:
— Varam rīt samainīt. Nopirksi sev kaut ko normālu. Es pat… neko neteikšu.
Liene iesmējās.
— Norunāts.
Tajā brīdī virtuvē ienāca tante Austra ar dzirkstošo.
— Re, kur mēs esam. — viņa priecīgi teica. — Meitenes, nu kā es redzu, svētki tomēr ir izdevušies?
Liene paskatījās uz vīramāti. Viņa viegli pamāja ar galvu.
— Izdevās, — viņa teica. — Pat ļoti ģimeniski.
Liene pasmaidīja. Jā, sanāca tieši tā. Bet pats pārsteidzošākais — pirmo reizi tas nebija pārbaudījums. Bet gan normāli, cilvēciski svētki.
Ar mazu brīnumu. Jaungada brīnumu! Ģimenisku svētku gaidīšanu arī jūsmājās.
