Tatjanai ir 60 gadi. Viņa ir sieviete ar bagātu dzīves pieredzi, kas aiz muguras nes ne tikai ikdienas rūpes, bet arī milzīgu mīlestību, ko viņa savulaik dāvāja saviem trim bērniem
Viņa uzaudzināja divus dēlus un vienu meitu. Un tieši meita kādā brīdī atnesa Tatjanai vienu no lielākajām dzīves dāvanām – gaidīto un tik ļoti loloto mazbērnu.
Tatjanas dzīve nekad nebija vienkārša – viņa audzināja bērnus viena, bez vīra atbalsta. Taču, neskatoties uz to, viņa nekad nav jutusies nelaimīga vai nepilnīga. Viņas lielākā bagātība bija bērnu smaids, viņu panākumi un apziņa, ka viņa ir devusi viņiem visu iespējamo. Viņa bieži sev teica: “Es neko nezaudēju, izvēloties būt viena, jo man bija dots vissvarīgākais – mani bērni.”
Kad bērni pieauga un kļuva patstāvīgi, Tatjana pirmo reizi savā dzīvē sajuta, ka var atļauties padomāt arī par sevi. Viņa klusībā sapņoja par to, kādos ceļojumos varētu doties, kādas grāmatas izlasīt, kādos hobijos iegrimt, kam iepriekš vienmēr pietrūka laika. Viņa bija pelnījusi mieru, pelnījusi brīvību, pelnījusi iespēju dzīvot tikai sev – bez steigas, bez rūpēm, kas gadiem ilgi bija bijušas viņas ikdienas neatņemama sastāvdaļa.
Taču dzīvei bija cits plāns
Meita arvien biežāk lūdza viņu palīdzēt – pieskatīt mazbērnu. Gan darbi, gan bizness, gan pastāvīgi komandējumi atņēma meitai iespēju būt blakus savam dēlam tik daudz, cik viņai gribētos. Tatjana, protams, ar mīlestību palīdzēja – viņa taču bija vecmāmiņa un mazbērna tuvība piepildīja viņas sirdi ar prieku. Un tomēr viņa sajuta, kā šī rūpe arvien vairāk kļūst par smagu nastu, kas atņem viņai sapņoto mieru.
Situāciju vēl sarežģītāku padarīja fakts, ka mazbērns attīstījās mazliet citādāk. Viņam bija nepieciešama nepārtraukta uzmanība, īpašas rūpes un daudz vairāk spēka, nekā Tatjana bija gaidījusi. Viņa to darīja ar mīlestību, taču arvien biežāk pamanīja, cik ļoti šī misija atņem viņai spēku, laiku un pat veselību.
Kādu dienu meita, ar nenopietnu intonāciju, ieradās un sacīja:
“Mam, viņš nav tāds kā citi. Viņam vajadzīga profesionāla palīdzība. Es viena to nespēšu nodrošināt. Viņš ir jāievieto specializētā iestādē, kur par viņu parūpēsies speciālisti.”
Šie vārdi Tatjanai bija kā zibens spēriens. Kā viņa – blakus esoša, mīloša vecmāmiņa – varētu pieļaut, ka mazbērns nonāk svešu cilvēku rokās? Viņa sevī pārcilāja šos vārdus neskaitāmas reizes un rakstīja man:
“Kā gan es, būdama vecmāmiņa, varu atdot mazbērnu internātā, ja pati varu būt ar viņu un par viņu rūpēties?”
No vienas puses, viņa skaidri saprata meitu – māte taču neatstumj. Viņa tieši otrādi cenšas viņam nodrošināt labāko iespējamo nākotni, sniegt profesionālu aprūpi, ko pati vienkārši nespēj dot. Šāda izvēle prasa neizmērojamu drosmi un mātišķu spēku. Bet Tatjana zināja arī citu – viņas meita ticēja, ka vecmāmiņa spēs. Viņa reiz pat teica:
“Tu uzaudzināji mani, un tu vari izaudzināt arī manu dēlu.”
Un tieši šie vārdi kļuva par lielāko slogu Tatjanas dzīvē. No vienas puses – viņas sirdsapziņa, kas neļauj atdot svešiem cilvēkiem. No otras – viņas vēlme dzīvot beidzot sev, pēc tik daudziem gadiem, kad viņa atdeva sevi bērnu dēļ.
Šī ir smaga, dziļi ētiska dillema
Kā lai izvēlas? Paņemt audzināšanā nozīmētu pierādīt mīlestību un uzticību. Tas būtu pašaizliedzības simbols, kurā viņa vēlreiz – tāpat kā pirms daudziem gadiem ar bērniem – sevi pilnībā nodotu citam cilvēkam. Un, iespējams, viņa smaids un tuvība kļūtu par lielāko dzīves balvu. Taču tajā pašā laikā šāda izvēle nozīmētu atteikšanos no brīvības, no sapņiem un no mierīgām vecumdienām, kas bija pelnītas.
Lasi vēl: Atradu vannas istabā skropstas un man nav pieaudzētu skropstu, tālāk viss ka pa miglu
Savukārt lēmums ievietot specializētā iestādē nozīmētu dot viņam iespēju saņemt profesionālu aprūpi un palīdzību, ko pat ar lielāko mīlestību vecmāmiņa nespētu nodrošināt. Turklāt viņa pati saglabātu spēkus, veselību un iespēju dzīvot dzīvi, par kuru klusībā sapņojusi. Bet vai viņa spētu ar to sadzīvot – ar domu, ka mazbērns ir atdots citiem? Galīgais lēmums ir atkarīgs no daudziem faktoriem: sievietes fiziskajām spējām, emocionālās izturības, finansiālās stabilitātes un pat sabiedrības atbalsta.
Un tomēr, šī nav tikai Tatjanas stāsta dilema. Tā ir dilema, ar kuru sastopas daudzas ģimenes, kad dzīve uzliek grūtus pārbaudījumus. Nav vienas pareizās atbildes. Ir tikai sirds balss, kas kādam liek upurēties, bet citam – spert soli, kas šķiet auksts, bet patiesībā ir mīlestības piepildīts, jo tas nodrošina bērnam profesionālu nākotni.
Un tagad jautājums jums – kā jūs rīkotos Tatjanas vietā? Vai jūs upurētu savu dzīvi vēlreiz, lai būtu blakus, vai arī ļautu speciālistiem uzņemties šo smago nastu, cerībā, ka tas mazulim dos labāko iespējamo nākotni?
