“Mammu, tu vari visu: tu mani izaudzināji, un tu vari izaudzināt savu mazdēlu”, teica meita savai nogurušajai mātei
Viņa reiz pat teica:
“Tu uzaudzināji mani, un tu vari izaudzināt arī manu dēlu.”
Un tieši šie vārdi kļuva par lielāko slogu Tatjanas dzīvē. No vienas puses – viņas sirdsapziņa, kas neļauj atdot svešiem cilvēkiem. No otras – viņas vēlme dzīvot beidzot sev, pēc tik daudziem gadiem, kad viņa atdeva sevi bērnu dēļ.
Šī ir smaga, dziļi ētiska dillema
Kā lai izvēlas? Paņemt audzināšanā nozīmētu pierādīt mīlestību un uzticību. Tas būtu pašaizliedzības simbols, kurā viņa vēlreiz – tāpat kā pirms daudziem gadiem ar bērniem – sevi pilnībā nodotu citam cilvēkam. Un, iespējams, viņa smaids un tuvība kļūtu par lielāko dzīves balvu. Taču tajā pašā laikā šāda izvēle nozīmētu atteikšanos no brīvības, no sapņiem un no mierīgām vecumdienām, kas bija pelnītas.
Lasi vēl: Atradu vannas istabā skropstas un man nav pieaudzētu skropstu, tālāk viss ka pa miglu
Savukārt lēmums ievietot specializētā iestādē nozīmētu dot viņam iespēju saņemt profesionālu aprūpi un palīdzību, ko pat ar lielāko mīlestību vecmāmiņa nespētu nodrošināt. Turklāt viņa pati saglabātu spēkus, veselību un iespēju dzīvot dzīvi, par kuru klusībā sapņojusi. Bet vai viņa spētu ar to sadzīvot – ar domu, ka mazbērns ir atdots citiem? Galīgais lēmums ir atkarīgs no daudziem faktoriem: sievietes fiziskajām spējām, emocionālās izturības, finansiālās stabilitātes un pat sabiedrības atbalsta.
Un tomēr, šī nav tikai Tatjanas stāsta dilema. Tā ir dilema, ar kuru sastopas daudzas ģimenes, kad dzīve uzliek grūtus pārbaudījumus. Nav vienas pareizās atbildes. Ir tikai sirds balss, kas kādam liek upurēties, bet citam – spert soli, kas šķiet auksts, bet patiesībā ir mīlestības piepildīts, jo tas nodrošina bērnam profesionālu nākotni.
Un tagad jautājums jums – kā jūs rīkotos Tatjanas vietā? Vai jūs upurētu savu dzīvi vēlreiz, lai būtu blakus, vai arī ļautu speciālistiem uzņemties šo smago nastu, cerībā, ka tas mazulim dos labāko iespējamo nākotni?
