Man jau ir 79. Man vēl nebija pat 20, kad es atbraucu uz Rīgu no Rēzeknes dziļākās provinces. Ar vienu čemodānu un lieliem sapņiem
Pēc lauku skolas un tehnikuma man izdevās iekārtoties tikai šūšanas fabrikā Rīgas nomalē. Kolektīvs – tīri sieviešu: tenkas, intrigas un smiekli vienkopus. Vīrieši mūsu fabrikā sastapās ļoti reti, un arī tad – precēti. Tiklīdz parādījās kāds jauns atslēdznieks vai krāvējs, turklāt vēl neprecēts, ap viņu sākās tāda sacensība, ka turi tik vien! Es šajā spēlē nepiedalījos, nemācēju.
Visa mana dzīve pagāja kopmītnē un dzimtajā ciemā
Kopmītnē man bija trīs mīļas draudzenes – ar viņām vasarās devāmies mežā pēc sēnēm, bet ziemā – slēpot. Un dzimtajā ciemā, kur es ik gadu pavadīju atvaļinājumu, mani gaidīja brāļadēli un māsasdēli, un tu viņu vidū. Visi mazi un vēl mazāki, un ar katru gadu to skaits tikai pieauga – mana māsa Nelda apprecējās tūlīt pēc skolas beigšanas un ar prieku palielināja mūsu valsts iedzīvotāju skaitu 😊
Mana dzīve galvaspilsētā pārvērtās par nepārtrauktu rūpi par brāļameitām un brāļadēliem – slepus šuvu viņiem drēbes fabrikā un mājās adīju šallītes. Mans mīļākais galamērķis retajās pilsētas gaitās bija “Bērnu pasaule” – nevis vienkārši veikals, bet vesela pasaule ar spožām skatlogu rindām, rotaļlietām un prieku. Stundām ilgi izvēlējos lelli tev vai skaistu mašīnīti tavam vecākajam brālītim… Tā arī pagāja mana dzīve. Līdz piecdesmit gadiem es tā arī nebiju apprecējusies, un tad izlēmu – nav lemts.
Un pēkšņi notika brīnums…..
Pensijā, kad man bija 59, mana draudzene, ģimenes sieviete, uzaicināja mani uz sava vīra dzimšanas dienu. Tur es iepazinos ar viņa senu draugu, atraitni Oļģertu. Vēlāk es uzzināju, ka mūsu iepazīšanās bija laulāto pāra iepriekš plānota – viņu mērķis bija savest kopā divus “labus” vientuļus cilvēkus.
Oļģerts bija neliela auguma, sirmiem matiem, ar klusu balsi (ak, cik man tas patīk cilvēkos!) un gādīgu skatienu. No draudzenes vārdiem uzzināju, ka viņš ļoti smagi pārdzīvoja sievas agrīno aiziešanu un palika maigs, gādīgs un uzmanīgs. Tas arī izsaka visu. Nevis tukša runāšana. To var sajust jebkurš un jebkura.
Mēs ar viņu netērējām laiku pieradumiem – drīz vien apprecējāmies. Bez restorāniem, ar torti virtuvē. Un 15 gadus es dzīvoju kā labā sapnī.
Lasi vēl: Salāti “Sarkanā jūra”, kurus iespējams pagatavot 5 minūtēs, bet no galda tie pazudīs vēl ātrāk
Viņš nesa man brokastis gultā, mācīja spēlēt domino, bet es viņam adīju siltas zeķes un gludināju kreklus tik rūpīgi, ka viņš jokodams sacīja: “Sava dzīvē tādu gludinājumu neesmu redzējis!”… Es zināju, ka viņš mani mīl. Viņš to rādīja katru dienu – nevis ar tukšiem vārdiem, bet ar darbiem.
2020.gada beigās Oļģerts aizgāja no tajā laikā tik slavenās problēmas…un tad sākās
🌿🌿🌿
Mana mīļā krustmāte, tu pavadīji savu vīru, un es redzu, cik grūti tev vienai. Paskaties apkārt – ir vīrieši, kuriem arī vajadzīgs kāds, kas ielietu tēju vai apsegtu ar pledu aukstumā, un ar ko kopā sagaidīt saullēktu. Un ļoti bieži tie ir tieši atraitņi.
Atraitņi taču jau saprot sievietes vērtību, viņi saprot, kas ir svarīgs ģimenes dzīvē. Viņiem vairs nav tās zēniskās lepnības un pozas “es pats visu zinu”. Viņi, izdzīvojuši garu laulību, ir pieraduši atbalstīt sievu.
Lasi vēl: Ābolu biezenis, kuru iespējams uzglabāt mājās – vienkārša un soli pa solim recepte
Un, kā man šķiet, pats svarīgākais – viņi novērtē siltumu un mājas, jo to jau vienreiz ir zaudējuši. Un, mīļā mana, atceries – dzīve nebeidzas, kamēr sirdī pukst cerība. Pat ja gadi iet un mati kļūst sirmi, siltums un maigums vienmēr var ienākt no jauna. Laimi nevajag gaidīt ar salūtu un dziesmām – tā bieži atnāk klusi, ar tasi tējas, ar vieglu smaidu, ar klusu klātbūtni, kas dod mieru.
Tāpēc nebaidies dzīvot vēlreiz, nebaidies atvērt durvis kādam, kurš pratīs novērtēt tavu sirdi.
Un, ja liktenis iedos, tad mīlestība vēlreiz atnāks – varbūt ne kā pirmajā jaunībā, bet dziļāka, siltāka un īstāka. Tici manam vārdam – es zinu, ko runāju.
Ja precēties, tad tikai ar atraitni…
Autore: Velga Č., 79 gadi
