Milzu pārsteigums sanāca kādam vīrietim, kurš Itālijā pa salīdzinoši lētu naudu ņēma un nopirka māju. Drīz vien tajā atklājās vairāki “Milzīgi pārsteigumi,” kas beigu beigās izvērtās jau ļoti nesmuki… Un tūlīt pat sapratīsiet kāpēc!
Pircēji no dažādām pasaules malām iegādājas kādreiz apburošas vecas mājas, kas izvietotas izolētos Itālijas ciematos. Viņus virza dažādi mērķi un vēlmes, taču tiem visiem piemīt viens kopīgs vērtību klāsts – meklējot vietu, kur aizbēgt no ikdienas rutīnas un iegrimt lauku idillē, tādā veidā piedzīvojot nepieciešamo atpūtu un mieru.
Šī tendence demonstrē cilvēku nepiespiestu vēlmi izbaudīt mieru un skaistumu, ko piedāvā ciemati prom no lielām pilsētām, tādējādi radot unikālu pieredzi, kas atšķiras no ierastās pilsētas dzīves.
48 gadus vecais ASV saksofonists Džošua Šapiro ir viens no tiem cilvēkiem, kas 2022. gadā veica ievērojamu lēmumu, iegādājoties nelielu, pamestu dzīvokli Latroniko ciematā, kas atrodas dziļi Bazilikatas dienvidu reģionā. Viņa izvēle nav tikai dzīvesvietas maiņa, bet gan stratēģisks solis, ko veica, izmantojot īpašu mājokļu programmu, kas tika uzsākta ar mērķi piesaistīt migrantus un apturēt iedzīvotāju skaita samazināšanos šajā reģionā.
Šapiro ne tikai ieguva savu jauno mājokli par summu, kas sasniedza 22 000 eiro, bet arī iesaistījās sociālajā iniciatīvā, kas paredzēta, lai stiprinātu Latroniko ciematu un visas apkārtējās kopienas. Viņa ieguldījums ne tikai ekonomiski ietekmē vietējo vidi, bet arī veicina sabiedrības dzīvotspēju un kopējo labklājību, radot savdabīgu kultūras un mākslas sajūtu reģionā.
Šī dzīves izvēle un iesaistīšanās liecina par cilvēka apziņu par kopienas svarīgumu un vēlmi aktīvi piedalīties tās attīstībā. Džošua Šapiro ne tikai nopirka dzīvokli, bet arī iestājies par daļu no Latroniko ciemata stāsta, kuram tagad piemīt jauns, harmonisks un daudzveidīgs skaņdarbs, veidots ar viņa piedalīšanos.
Džošua Šapiro, kurš savā karjerā ieguldījis sevi kā ārštata saksofonists, galvenokārt pievēršoties džezam, norāda uz aizraujošām dinamikām šajā mākslas jomā. Viņa viedoklis ir, ka laikā, kad ASV notiek samazinājums saistībā ar šo mūzikas žanru, Eiropā to novērtē daudz plašāk un lielākā cieņā.
Šapiro izceļ to, cik svarīgi ir pielāgoties mūzikas tirgus mainīgajiem nosacījumiem un saglabāt izcilību savā sniegumā. Viņš uzsver, ka džezs ir mākslas forma, kas var iegūt jaunus atbalstītājus un piekritējus, it īpaši Eiropā, kur šī mūzikas žanra vērtība tiek novērtēta augstāk. Arī izpildot lomu ārštata saksofonistam, viņš cenšas nodrošināt unikālu un muzikāli bagātu pieredzi savai auditorijai, radot saikni starp džezu un klausītāju, kas izpaužas kā savdabīga mākslinieciskā izpratne un dziļa mūzikas izjūta.
Viņš ne tikai aplūko šo kā profesionālu izaicinājumu, bet arī kā iespēju iekļaut daudzveidību un bagātību mūzikas ainā, piedāvājot savu unikālo interpretāciju un sniegumu. Šapiro redz savu lomu ne tikai kā mūziķi, bet arī kā vēstnieku, kas pārnēsā džezu no vienas pasaules malas uz otru, iepazīstinot ar šīs mūzikas burvību un atklājot tās bagātību plašākam publikām.
Tomēr tālāk viss izvērtās pavisam savādāk, nekā viņš to bija iztēlojies….
Lasi raksta turpinājumu nākamajā lapā