Mums mājās bija iemetušās kodes. Pārbaudījām visu – skapi, antresolu, plauktus. Pilnīgi visu, bet tā arī neatradām, kur tās iemitinājušās.
Sieva pāris nedēļas bija prom – darba darīšanās. Kad viņa atgriezās, gribēju izdarīt kā labāk un ievedu mājās kārtību – pat izsūcu visu! Tur es sastapu tādu kožu inkubatoru! Vājprāts!
Satiku sievu. Braucām mājās. Stāstīju viņai, ka atradu kožu midzeni un iznīcināju to. Pateicu viņai, ka viņa nekad neuzminēs, kur tas esot bijis.
Viņa sāk minēt: uzskaitītas tika visas mēbeles, ieskaitot krēslus, galdus, televizoru, telefonu un pat veļas mašīnu. Es priecīgs māju ar galvu, ka nav pareizas atbildes. Kad viņa padevās, es atklāju patieso atbildi un sēdēju, smējos.
Pēc pāris sekundēm es sapratu, ka esmu vienīgais, kas smejas. Palūkojos sekundi uz savu sievu (tomēr braucu pie stūres) – pa vaigu viņai tecēja asara. Es knapi noturēju stūri!
“Kas noticis?!”
“Tas viss tādēļ, ka man nav kažoka! Arī kodes nomira badā, jo neko citu, kā putekļus neēda!”
Atkal teju stūri nenoturēju…
Ak, mūsu daiļās sievietes!
Avots: all-4-woman.ru