No visiem skābpiena produktiem jogurti jāizceļ īpaši, jo pēdējā laikā reklāma savu ir panākusi – mēs labprātāk pērkam citvalstu ražojumus, nevis kopš bērnības labi zināmo kefīru. Vai tas ir pareizi?
Par jogurta dzimteni uzskata Balkānu pussalas valstis, kaut gan izsenis to lietoja arī musulmaņu valstīs.
Eiropā jogurts pirmo reizi parādījās XVI gadsimtā – tas speciāli tika atvests slimajam Francijas karalim Ludviķim XII. Jogurts palīdzēja, un valodas par mūžīgās dzīves pienu ātri vien izplatījās galmā.
Jogurts kļuva par modes lietu. Taču patiesībā no citiem skābpiena produktiem tas ne ar ko būtisku neatšķiras – tas pats kefīrs, tās pašas dziednieciskās īpašības. Tātad ne visi jogurti ir vienādi vērtīgi.
Dziedniecisks ir tikai dzīvais jogurts – tikai un vienīgi tas normalizē zarnu trakta darbību, palīdz pret disbakteriozi, aizsargā pret onkoloģiskajām slimībām un nostiprina imunitāti.
Turklāt, katru dienu lietojot jogurtu, tas spēj paglābt no saindēšanās ar uzturu.
Toties produkts, kas bijis pakļauts termiskai apstrādei, nekādu labumu organismam nedod, tas pat var kaitēt, piemēram, izprovocēt aterosklerozi. Starp citu, pilnvērtīgs jogurts nedrīkst saturēt ne cukuru, ne medu, ne augļus.
Iekļaut jogurtu bērnu ēdienkartē ārsti iesaka ne agrāk kā no astoņu mēnešu vecuma. Pirmsskolas vecuma bērniem, kuriem šis produkts ļoti garšo, stomatologi iesaka biežāk tīrīt zobus, jo pienskābe spējīga ātri noārdīt vēl nenostiprinājušos zobu emalju.